Es ne tikai esmu grēkojis, bet viscaur esmu grēcinieks

Uz mirkli es pieķeros vārdiem: “tie, kas tādas lietas dara.” [Rom.1:32, Gal.5:21] Bet es taču nevēlos darīt. Es cenšos no visas sirds tās nedarīt. Vai Dievs neņems vērā manu labo gribu?

Muļķības! Kā gan es jelkad varu sacīt, ka no visas sirds vēlos to, ko vēlas Dievs? Es taču labi zinu, ka mana griba un sirds vēlmes ir tumšās dzelmes saduļķotas. Nereti es pat nesaprotu, ko īsti savas sirds dziļumos vēlos. Un turklāt: ja mana taisnība Dieva priekšā ir atkarīga no tā, vai ar savas gribas palīdzību apspiežu visu ļaunu, kas izplūst no nebeidzamās, noslēpumainās un nepārredzamās jūras, tad viss ir pagalam. Jo agrāk vai vēlāk es kaut ko aizmirstu, neievēroju, tieku pārsteigts nesagatavots, esmu piekrāpts vai maldināts, pēdējā elpas vilcienā un vājumā samulstu un mirstu bez skaidrības visās šais lietās, neapjautis visus acīmredzamos grēkus, kuri ir pastrādāti un skaidri redzami, un ir cēlušies no grēka bezdibeņa.

Un visbeidzot: te nemaz nav robežas starp atsevišķiem grēkiem, kas nāk no piķa melnās jūras, un pašu šo melno jūru. Jēzus ir skaidri sacījis: no cilvēka sirds nāk viņa ļaunās domas un tas padara cilvēku nešķīstu. Tādēļ skatīties ar iekāri uz sievieti ir laulības pārkāpšana un dusmoties uz savu brāli ir slepkavība. Tādēļ Viņš pilnīgi bez ilūzijām par mums saka: “Jūs, kas esat ļauni…”

Un tagad izmisis es varu skaļi kliegt: es vēlos būt taisns Dieva priekšā, es gadiem esmu vajājis, apkarojis un nīdējis grēku, bet ko man iesākt ar šo izmisuma un tumsas jūru, ko esmu atklājis savā dvēselē? Visas parastās zāles pret grēku nekā nelīdz.

Vai man šis grēks ir jāizsūdz? Kā lai spēju to izsūdzēt? Tas ir neaptverams kā tumša jūra, kas nav izsmeļama un izslīd starp maniem pirkstiem. Ja es cenšos šo jūru, klaju un nemierīgu, nolikt Dieva priekšā vai arī atklāt to cilvēkiem, tas izrādās tikpat neiespējami kā mēģināt izsmelt jūru krastmalā.

Vai man vajag laboties? Vai varbūt gandarīt? Tas viss ir nīcība un vēlreiz nīcība! Tikpat labi es varētu censties atūdeņot okeānus vai piepildīt tos ar akmeņiem.

Vienīgais, ko spēju, ir atzīt šo nepatīkamo un atbaidošo faktu, ka es ne tikai esmu grēkojis, bet viscaur esmu grēcinieks. Lai ietu kur iedams un darītu ko darīdams, es esmu grēcinieks, nabaga cilvēks, kurš nes līdzi grēku un kurš nav piemērots Dieva valstībai.

Tas nav nekas cits kā pilnīgs bankrots. Mēs esam nonākuši līdz vietai, kur labā griba un ambīcijas, sirdsapziņa un dedzība pilnīgi neko vairs nespēj. Mēs esam nonākuši līdz vietai, kur bauslība nogalina un aizver durvis uz pestīšanu, un notiesā mani uz mūžīgu pazušanu. Mēs stāvam pie robežas, kur sirdsapziņa vairs nav Dieva balss, bet gan briesmīgs tirāns, kura balss savā nežēlīgajā konsekvencē līdzinās velna cietsirdīgajai balsij.

Te nepalīdz ne sirdsapziņa, ne bauslība nekādā tās veidā, pat ne Kalna sprediķis. Te ir jānāk kam pilnīgi jaunam, kas atceļ bauslības taisnību, vainu, tiesu un atmaksu, vai arī – mums ir jāiet pazušanā. Te vairs nav runa par to, ka mums jālabo savi darbi. Un tāpat mums jāatmet naivā ticība, ka atgriešanās būtu tas pats, kas labošanās, jo tas tā nav.

Te ir jānāk kam pilnīgi jaunam.

Un jaunais ir nācis! Evaņģēlijs ir priecīgā vēsts, gaviļu, atraisīšanas un pārvērtību pilnā vēsts par Jauno, kas atceļ vainu, noņem lāstu, atbrīvo no bailēm, vainas, nāves un pazušanas. Un pēc visām runām par atbildību, norēķinu, grēku un grēcīgo samaitātību mēs beidzot pievēršamies tam, no kā atkarīga mūsu glābšana: Evaņģēlijam par Jēzu Kristu.