Mīlestība Bībeles izpratnē

Mūsdienu cilvēkiem vārds “mīlestība” gandrīz bez izņēmumiem ir saistīts ar jūtām. Turpretī būtiskākā patiesība par Dievu ir nevis tā, ka Dievs ir persona ar noteiktām jūtām, bet viņš ir persona, kura dara noteiktas lietas. Mīlestība ir nevis tas, ko Dievs jūt, bet vispirms tas, ko viņš dara.

Tas nozīmē, ka Dievs vienmēr rīkojas mīlestības vadīts. Viņa mīlestība ir nelokāma un tas atklāj to, kas ir Dievs – nelokāmi uzticīgs. Vispilnīgāk vārda mīlestība saturu redzam pie Kristus krusta – tā ir Dieva mīlestība uz mums, tas ir tas, ko viņš dara mūsu labā.

Ebreji lietoja īpašu vārdu, lai aprakstītu Dieva mīlestību – חֶסֶד [HeSeD], kurš nebija pazīstams apkārtējās tautās un ir grūti tulkojams mūsdienu valodās. Vecajā Derībā tas tika lietots samērā bieži, un viena no galvenajām domām, kas ietverta šajā vārdā bija tāda, ka ja uz cilvēku nevar pļauties, jo cilvēkam trūkst pastāvības, tad turpretī Dievs savā mīlestībā ir pilnīgi uzticams un pastāvīgs, viņš nemainās. Tas ir tā, kā tas pateikts 144. psalma 2. pantā: “Dievs ir mans mīlošais Dievs un mans cietoksnis, mans patvērums un mans glābējs, mans vairogs, pie kā es tveros.” Tādēļ ka Dievs ir pilnīgi uzticams, viņš ir drošs glābiņš un patvērums.

Mīlestība vienmēr ir darbīga, un tā ir kaut kas tāds, kas tiek darīts citai personai. Tā nav kāda abstrakta īpašība, bet vienas personas – Dieva būtība. Tikpat nemainīga un paliekoša, mūžīga kā pats Dievs. Un to darīt – mīlēt viņš māca arī cilvēkiem. Tādēļ arī runājot par cilvēka mīlestību, jāsaka ka tas nav kāds nenoteikts iekšējs stāvoklis, kur cilvēks kaut ko jūt un ir pacilāts, bet tas ir tas, ko viņš dara; patiesībā, bieži dara par spīti tam – ko viņš jūt. Mīlestība nav jūtas un tā nav arī teorija. Tā ir Dieva būtības atspulgs viņa radībā, ko pēc grēkā krišanas bijām zaudējuši un ko tagad Kristus atjauno mūsos.