Radīšanas pasludināšana un slavināšana

Dieva, Radītāja darbs nenotiek laikā, bet gan vienlaicīgi top radīts laiks, tādējādi, ka top viena diena, otra un katra sekojošā. Bet tur, kur Dievs ir laika Radītājs, tur un pēc tam laiks nekādā ziņā nevar pats būt Dievs. Tas ir Dieva laiks, kas tiek dāvāts un uzticēts cilvēkam.

Cilvēka laiks sākas ar septīto dienu. Šī diena, kurā Dievs, atbrīvojies no saviem darbiem, atpūšas un kurai acīmredzot nav beigu, ir diena, kas tiek atstāta cilvēkam. Tādēļ Dievu nenosaka mūsu laiks, bet gan mūsu laiku rēķinu nosaka Dievs ar Jēzus Kristus tapšanu par cilvēku un Viņa atkalatnākšnas gaidīšanu (sal. Sal.māc.3:1).

Ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos svētdiena ir noteikta par nedēļas sākumu – atšķirībā no Vecās Derības sabata. Tādēļ svētdiena kristīgajai draudzei ir laba atgādne – no bauslības un evaņģēlija atšķiršanai, kā arī ticības lietu un darba sakārtošanai un dzīvē ar miesas un gara pretrunu. Ja auss nesadzird jaunradošo vārdu, ticība sirdī mirst un mutes liecība apklust.

Atpūta mierā no darba, svētot šo dienu, kā tas cilvēkam nosacīts Vecās Derības bauslībā ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos, tiek piepildīta ar dāvanām, ar kurām mēs tiekam svētdarīti, lai ieietu mūžīgajā Dieva mierā (Ebr.3-4).