Kristus līgava

Tā Kunga vārds manam kungam: “Sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!” [Ps.110:1]

Reizēm šķiet, ka Kristus neaizlūdz par saviem nabaga mocītajiem un vajātajiem locekļiem, jo pasaule skopi atalgo Dieva labākos un patiesākos kalpus. Kristus atļauj pasaulei tos vajāt, nosodīt un nonāvēt kā visļaunākos, kā nekrietnus herētiķus un neliešus.

Bet Raksti daudzās vietās Kristu sauc par mūsu Priesteri un Līgavaini un tam līdzīgi, bet mūs, kas Viņā ticam, par līgavu, jaunavu, meitu un tam līdzīgi. Tā ir aina, kas mūs nemitīgi jātur acu priekšā.

Pirmkārt, Viņš ir atklājis savu priesterības amatu, kad Viņš mums mācīja, darīja zināmu un atklāja sava Tēva gribu, proti, ka ikvienam, kas tic Dēlam, ir mūžīgā dzīvība.

Otrkārt, Kritus ir arī lūdzis, un vienmēr lūgs par kristiešiem, kamēr vien pastāvēs pasaule, kā Viņš saka: “Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.” [Jņ.17:20]

Treškārt, Viņš ir upurējis savu miesu pie krusta koka.

Viņš ir mūsu Līgavainis, un mēs esam Kristus līgava.

Kas pieder Viņam, mūsu mīlošajam Pestītājam Kristum, jā, Viņš pats, ir mūsu, jo mēs esam Viņa miesas locekļi, Viņa miesa un kauli, kā saka Pāvils. (sal. 1.Kor.6:15; 1.Kor.12:12; 1.Kor.12:22; Ef.3:6; Ef.5:30)