Bet es ticu

Noklausies šo e-publikāciju

Stāsta, ka kādreiz sievietes vēderā notikusi šāda dvīņu saruna. Viens no viņiem ticīgs, bet otrs – nē.

Neticīgais: – (izbrīnīti): Tu ko, tici dzīvei pēc dzemdībām?

Ticīgais: – Protams. Esmu pārliecināts, ka dzīve pēc dzemdībām pastāv.

Neticīgais: – (skeptiski): Ha! Dzīves pēc dzemdībām būt nevar. No turienes vēl neviens nav atgriezies! Un vispār, dzīve – tās ir lielas ciešanas tumsā.

Ticīgais: – (nepārliecināti): Es nezinu detaļas, bet ticu, ka tur būs vairāk gaismas, un ka mēs, iespējams, paši staigāsim un ēdīsim ar savu muti.

Neticīgais: – Ēst ar savu muti? Tas ir smieklīgi! Kāpēc? Mums taču ir nabas saite…

Ticīgais: – (cerīgi): Es precīzi nezinu… Bet, jebkurā gadījumā, mēs ieraudzīsim mammu!

Neticīgais: – (sašutumā): Mammu? Tu tici mammai?! Un kur tad, pēc tavām domām, viņa atrodas?

Ticīgais: – Viņa ir visur ap mums. Mēs viņā atrodamies un pateicoties viņai kustamies un dzīvojam. Bez viņas mēs vienkārši nevarētu eksistēt.

Neticīgais: – (kategoriski): Muļķības! Es neesmu redzējis nekādu mammu! Acīmredzot, viņas vienkārši nav!

Ticīgais: – Bet es ticu…