Dažas Ēzopa fabulas

Šis fabulu jeb pasaciņu krājums bija ļoti pazīstama grāmata visu pasaules mācīto vīru, it īpaši to vidū, kuri bija pagāni. Lai gan, taisnību sakot, arī pašlaik runājot par ārējo, pasaules dzīvi, es nezinu daudz grāmatu, izņemot Svētos Rakstus, kas būtu pārākas par šo, ja gribam sagaidīt lietderīgumu, mākslu un gudrību, nevis pārgudru klaigāšanu; jo šajā grāmatā aiz vienkāršiem vārdiem un vientiesīgām fabulām rodamas visjaukākās pamācības, brīdinājums un mācība (tam, kas to prot izmantot), kā vajag pielāgoties mājās, priekšniecības vai padoto vidū, lai varētu gudri un draudzīgi dzīvot starp cilvēkiem viltīgajā, ļaunajā pasaulē.

Tomēr tas, ka to piedēvē Ēzopam, manuprāt, ir izdomājums, un varbūt neviens cilvēks zemes virsū nav saukts par Ēzopu; es uzskatu, ka tas ir noticis daudziem cilvēkiem līdzdarbojoties, ar laiku daļa pēc daļas apkopotas, un beigās varbūt viens mācīts vīrs visu to salika šādā kārtībā, kā šobrīd tas lasāms vācu valodā. Daži grib savākt fabulas un izteicienus tādus, kādi tie pie mums tiek lietoti, un pēc tam apkopot grāmatā; jo šīs viņa fabulas, kuras rodamas grāmatā, tagad visa pasaule nespētu izdomāt, nemaz nerunājot par vienu cilvēku. Tādēļ ir ticamāk, ka dažas no šīm fabulām ir visai senas, dažas vēl senākas, ber dažas jaunas, no tā laika, kad šī grāmatiņa ir sakārtota, jo šīs fabulas mēdz augt un vairoties no gada gadā, un tad kāds tās izdzird no saviem senčiem un sakrāj…

Tālab šie gudrie, dižie cilvēki sacerēja fabulas, kurās lika runāt dzīvniekam ar dzīvnieku. It kā tie sacītu ja neviens negrib dzirdēt patiesību un paciest to, tad nu mēs gribam to izdaiļot un ietērpt līksmās melu krāsās un jaukās fabulās, un tā kā ļaudis patiesību negrib uzklausīt no cilvēku mutes, lai taču klausās no dzīvnieku un bestiju mutēm. Tad nu noticis tā, ka fabulās dzīvnieks dzīvniekam, piemēram, viens vilks otram pasaka patiesību; protams, dažkārt grāmatā attēlotais vilks vai lācis, vai lauva īstajam divkājainajam vilkam un lauvam paslepus nolasa kārtīgu sprediķi, kādu citādi neviens mācītājs, draugs vai ienaidnieks nedrīkstētu lasīt. Tāpat arī grāmatā attēlotajai lapsai fabulā ir tā jāuzrunā lapsa pie galda, lai tai izsprāgst sviedri un viņa labprāt gribētu Ēzopu nodurt vai sadedzināt, jo patiesība ir visneciešamākā lieta virs zemes.

Tālab mēs esam apņēmušies šo grāmatu apstrādāt un piešķirt tai mazliet labāku izskatu, nekā tai bijis līdz šim, visvairāk jaunatnes labā, lai tā jo labprātāk un drošāk aptvertu grāmatas jauko mācību un brīdinājumu mīlīgā fabulas veidolā tāpat kā maskarādē vai spēlē. Jo mēs redzējām, par kādu neveiklu Ēzopa grāmatu ir padarījuši tie, kuri laiduši klajā vācu valodā tulkoti Ēzopa grāmatu (viņi būtu pelnījuši lielu sodu, jo padarījuši šo nevienam vien noderīgo grāmatu par negodu un nejēdzību, turklāt vēl pielikuši klāt daudz piedevu no sevis), jo viņi nav meklējuši lietderīgumu un mākslu, bet izveidojuši no tās laika kavēkli un uzjautrinātāju, it kā dižie, gudrie vīri būtu tai uzticējušies, veltījuši tai lielas pūles, lai šādi vieglprātīgi ļautiņi iztaisītu no viņu gudrības pļāpas un ākstību.

Tādēļ,kā mūs lūdz visas dievbijīgās sirdis, kas grib izskaust kaunpilno Ēzopu, var šo darbu izmantot tās iepriekšējās grāmatas vietā jo par šīm fabulām taču var priecāties un lasīt vakarā pie galda kopā ar bērniem un saimi derīgi un līksmi; tad nu mēs pūlējāmies, lai tīrās, skaistās, skaidrās, derīgās fabulas būtu šajā jaunajā grāmatā.

To, kas fabulās ir derīgs, nevis apkaunojošs, mēs gribam ar laiku, ja Dievs dos, attīrīt un izkopt, lai taptu jautrs un jauks, tomēr krietns, tikls un noderīgs Ēzops, ko bez kauna varētu lasīt un izmantot, lai brīdinātu kalpus un bērnus un ievadītu tos turpmākajā dzīvē un attiecībās; tālab tas iesākumā tika sacerēts un izdarīts.

Un nu es dodu paraugu, kā fabulas labi lietojamas. Ja mājastēvs pie galda grib lietderīgi pakavēt laiku, viņš var pajautāt sievai, bērnam, saimei: ko nozīmē šī vai cita fabula? Un kopā līdz ar visiem tiem nodoties. Piemēram, piektā fabula par suni un gaļas gabalu nozīmē: ja kādam kalpam vai kalponei ir pārlieku labi un gribas vēl labāk, tad viņiem klājas kā sunim, ka viņi labo zaudē un labāko nedabū. Tiem, ja kāds kalps pietvers citam un ļauj sevi pavedināt, tad viņam iet kā vardei (trešajā fabulā), kas piesējās pie peles tā, ka piekūns apēda abas. Un tā joprojām vēl citās fabulās, [kur stāstīts], kā mums dzīvot starp cilvēkiem ar mīlu, ar ciešanām, ar draudiem un vilinājumiem kā nu iespējams.