:: e – BAZNICA ::

Tik mazs pārbaudījums

Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” [1.Moz.2:16-17]

Pārdomāsim un gūsim mācību no tā, ka Dievs Savu aizliegumu ir pievienojis šādam mazam un nenozīmīgam darbiņam. Šeit reiz par visām reizēm mēs redzam un mācāmies, kā spriež un tiesā lielais un svētais Dievs! Uzlikdams cilvēkam vislielāko un svarīgāko pārbaudījumu, Viņš izvēlējās vismazāko darbiņu, kāds virs zemes iedomājams.

Tomēr šī pārbaudījuma sekas izplatījās pār visu pasauli, jo baušļa pārkāpšana izraisīja visa veida nāvi – miesīgu, garīgu un mūžīgu. Un to visu izraisīja šāds mazs darbiņš – kad cilvēks ēda augli no koka, kas atradās visu paradīzes koku un augļu bagātības vidū.

Ar šo bausli Dievs deva cilvēcei mūžīgu mācību, ka Viņa acis raugās uz sirdi un paklausību, nevis uz darba lielumu. Dievs deva mums nopietnu mācību, ka vēlas būt visvarens Kungs pār Savām radībām, no kurām Viņš prasa tikai un vienīgi paklausību ikvienai Viņa pavēlei.

Ja Dievs, piemēram, Ādamam būtu teicis: tev nebūs nogalināt savu sievu, vai: tev nebūs spīdzināt dzīvniekus, tad prāts to skaidri saprastu un piekristu Dieva pavēlei, jo tas liktos loģiski. Bet paklausība, kurai jāvadās vienīgi pēc Tā Kunga baušļa, tādā gadījumā netiktu pārbaudīta. Savukārt cilvēks par svarīgu uzskatīja darba vērtību un nesaskatīja, ko Dievs bija vēlējies – paklausību. Dievs izvēlējās pavisam niecīgu darbiņu, kam nebija nekādas loģikas, iemesla vai pamatojumu, un bauslis prasīja no cilvēka tikai un vienīgi paklausību.

Mūsu prāts pret to iebilst: vai Dievs var sodīt mūs ar nāvi tāda nieka darbiņa dēļ? Visa paradīze bija pilna ar kokiem un augļiem, kas bija jābauda. Kādam nolūkam tika turēts šis koks? Prāts tam neredz nekādu loģiku. Te bija vajadzīga vienīgi paklausība, un tieši to Tas Kungs jau no paša sākuma mums mācīja. Vārdos nav izsakāms tas milzīgais un nebeidzamais ļaunums, ko izraisīja nosliece uzlūkot nevis Dieva vārdus un pavēli, bet paša darba vērtību. Tieši šī nosliece rada visu vieglprātību un liekulību.

Dievs saka: “Tev nebūs nogalināt. Tev nebūs pārkāpt laulību. Tev nebūs zagt.” Un cilvēks tos uzlūko kā svarīgus baušļus. Bet, kad Viņš saka: “Tev nebūs Dieva vārdu nepareizi lietot,” vai “Tev nebūs dusmoties uz savu brāli vai sagrozīt viņa vārdus un darbus ar nepatiesu liecību,” tad cilvēks domā, ka tie ir visai niecīgi un nenozīmīgi baušļi, ko cilvēks var pildīt vai pārkāpt pēc savas patikas.

Kad cilvēks aizmirst lielā Dieva svēto gribu un baušļus un raugās vienīgi uz ārējiem darbiem, tas var dzīvot bez raizēm ar visbriesmīgāko un grēcīgāko sirdi, ja vien viņš ir ārēji dievbijīgs. Tā rīkojas visi cilvēki pēc savas dabas.

Bet tas attiecas ne tikai uz Dieva baušļiem, bet arī uz ticību. Šī nosliece skatīties tikai uz darbiem un nevis uz Dieva vārdiem arī mums nodara daudz ļauna. Kristībā Dievs pieņem bērnu un dāvina viņam Kristu ar visiem Viņa nopelniem.

Bet prātam tā šķiet liela muļķība, jo prāts raugās vienīgi uz ūdeni un rituālu, kur vājību apņemts cilvēks, t.i., mācītājs pilda savu kalpošanu.

Kad bērns ir tapis divus gadus vecs un parādījis savu Ādama dabu, tad ir grūti iedomāties, ka šis bērns ir Dieva priekšā svēts un eņģeļi par to priecājas. Vai, ja kāds vecāks cilvēks nāk pie ticības Dieva Dēlam un šodien tiek kristīts, tas jau rīt jutīs, ka “dzelons viņa miesā nav paņemts prom”, bet viņš ir šķīsts un svēts Dievs priekšā, vienīgi pateicoties Kristus taisnībai, kurā tas ietērpies. Viņš nespēj saskatīt šo taisnību, bet vienīgi savu grēku un nešķīstību, kas viņam no Ādama. Un viņš tūlīt ir gatavs zaudēt drosmi un domāt – es vēl neesmu tīrs.

Un tad šķiet, ka Kristus vārdiem: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas [dzīvi] mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs [Dievam]” [Jņ.13:10] nav nekāda svara. Tas būtu tas pats, kas sacīt: man pašam jābūt dievbijīgam un svētam; bet man ir tikai nekam nederīgā Kristus taisnība, jo Kristus nopelni nav mani darbi, tie nav redzami un jūtami, bet vienīgi Dieva solīti. Bet Dieva vārds man neko nenozīmē. Ja es pats būtu ko diženu paveicis, uz to gan es varētu paļauties! Tādējādi viss, ko Kristus ir sacījis, cietis un paveicis, nav itin nekas, salīdzinot ar manis paša darbiem.

Tāda ir cilvēka daba. Tādēļ mums jābūt uzmanīgam un jāievēro, kā Tas Kungs ar Savu vārdu vislielākās lietas apslēpj zem necilas ārienes. Viņš to vienreiz par visām reizēm grib mācīt visai pasaulei, jo jau pats pirmais pārbaudījums bija saistīts ar vismazāko darbiņu – koka augļa ēšanu. Padomā, kā visa pasaule nonāca grēka, nāves un lāsta varā ar niecīgu darbiņu, ko Tas Kungs aizliedzis. Tādēļ neviens lai neskatās uz darbu vērtību, bet vienīgi uz Dieva vārdu.