Par mēles audzināšanu

Kur jau no paša sākuma tiek piekopta mēles audzināšana [Ef.4:29], tur katrs izdarīs savu brīnišķīgo atklājumu. Viņš būs spējīgs otru turpmāk nemitīgi nenovērot, nenotiesāt, nevērtēt un neievedīs otru tādā stāvoklī, pār kuru var būt kungs un rīkoties ar varu.

Tagad viņš var ļaut brālim būt pilnīgi brīvam, tādam, kā Dievs viņu te ir nolicis. Nu viņa skatiens paplašinās un viņš pirmoreiz sev par izbrīnu, skatoties uz brāli, atklāj Dieva Radītāja ķēnišķīgo bagātību.

Dievs otru nav radījis tādu, kādu es viņu būtu radījis.

Dieva radītajā brīvībā otrs man kļūst par prieku, lai gan pirms tam viņš man bija tikai pūles un reizes. Dievs nevēlas, lai es otru veidoju pēc tēla, kas man šķiet labs, tātad pēc manis paša tēla. Dievs neatkarīgi no manis ikvienu ir veidojis pēc Savas līdzības. Es nekad nevaru iepriekš zināt, kā Dieva līdzībai otrā jāizskatās, vienmēr tas ir pilnīgi jauns, tikai Dieva brīvā radīšanā pamatots tēls.

Tātad indivīda dažādība draudzē – vairs nav iemesls runām, tiesāšanai, nolādēšanai, t. i., pašattaisnošanai, bet gan prieka iemesls citam par citu.