Garīgā atjaunotne vai mirstošais luterisms
Noklausies šo e-publikācijuSavā rakstā esmu izvēlējies četru fundamentālo pentakostālisma mācību* analīzi. Pentakostāļi uzskata, ka bez šīm mācībām kristīgās Baznīcas mācība nevar būt pilnīga.
Raugoties no Svēto Rakstu un luteriskās mācības perspektīvas, nākas atzīt, ka nevienai (!) no šīm pentakostāļu un harizmātu mācībām saturs neatbilst dievišķajai patiesībai. Tādēļ mums, luterāņiem, vispirms ir skaidri jāsaprot un godīgi jāatzīstas pašiem sev, ka pentakostālisms un tā inspirētā harizmātiskā kustība pamatojas neskaitāmās pretbībeliskās mācībās, tādēļ to nekādā ziņā nedrīkst uzlūkot kā garīgu atjaunotni vai atmodu.
Mūsu Kungs Jēzus Kristus pavisam noteikti māca, ka Svētais Gars ir Patiesības Gars [Jņ. 16:13], un Patiesības Gars nerunā pretī Patiesībai, bet to apstiprina. Melu gars, savukārt, sagroza Patiesību un ar savām viltus mācībām un brīnumiem mulsina un pieviļ vientiesīgos; par šo maldu garu mūs nemitēdamies ir brīdinājuši Kristus un apustuļi [Mt. 24; Mt. 7:15, 22-24; Jņ. 8:43-45; Ap.d. 20:29-30; Rom. 16:17-18; Gal. 1:6-10; 2. Kor. 11:3,4,13,14; Fil.3:18,19; 2. Tes. 2:9-12; 1. Tim. 4:1,2; 2. Tim. 4:3,4; 2. Pēt. 3:15,16; 1. Jņ. 2:18-19; Jņ. atkl. 13; Jņ. atkl. 20:3 u.c.]! Ne mazāk reižu tie ir mudinājuši ticīgos turēties pie skaidrās Evaņģēlija mācības [Mt.28:20; Mk.13:13; Jņ.17:6; 1. Kor.15:1,2; Fil.4:9; 2. Tim.1:13; 2. Tim.3; Tit.1:9, 2:1; 2. Pēt.1:16-21, 3:14-17; 1. Jņ.2:24-26; 2. Jņ. 9-11 u.c.]. Šo un daudzu citu nopietnu Rakstu liecību un brīdinājumu dēļ mēs nedrīkstam ļauties aizmidzinošai vienaldzībai un nenoteiktībai Patiesības lietās.
Zinu, ka šeit daudzi gribēs jautāt: “Kādas gan tiesības luteriskajai vai kādai citai mācībai ir pretendēt uz monopoltiesībām Patiesības jautājumos?” Protams, monopoltiesības uz Patiesību ir vienīgi Dievam un Kristum, Kurš pats ir šī dievišķā patiesība. Tomēr tieši Viņš, dievišķā Patiesība, kas nevar kļūdīties un pievilt, apsola: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” [Jņ.8:31], no tā mēs saprotam, ka patiesība vairs nav kāda cilvēkiem nesasniedzama privilēģija vai greznība, bet reāla un skaidra Kristus klātbūtne Viņa Draudzē [Mt.28:19,20; Jņ.14:17, 16:13, 18:37]. Tādēļ apustulis Pāvils bez jebkāda samulsuma un liekas kautrības sauc Kristus Baznīcu par patiesības balstu un pamatu [1. Tim.3:15]. Apustulis nemulst no tā, ka kādam (īpaši tiem maldu mācītājiem, pret kuriem Pāvils nenogurstoši cīnās savās vēstulēs) tas varētu šķist nepieklājīgi, uzpūtīgi, netoleranti vai kā citādāk nepiedienīgi. Viņš ļoti labi saprot, ka Patiesības jautājums nav viedokļu vai pieklājības jautājums, bet gan dzīvības un nāves jautājums. Mūžīgās dzīvības un mūžīgās nāves.
Arī luteriskā baznīca vienmēr ir atļāvusies būt “nepieklājīga” un cauri gadsimtiem droši ir apliecinājusi, ka tās Svēto Rakstu, dievišķās Patiesības izpratne ir pareiza.
Luteriskās ticības apliecības jau vairāk nekā 450 gadus apliecina dievišķo patiesību nemainīgi visas pasaules priekšā. Mūsu pretinieki un oponenti šo gadu laikā mūsu ticības apliecības ne mazākā mērā nav varējuši nedz apstrīdēt vai apgāzt, nedz arī saglabāt nemainītas paši savējās. Turklāt, no luteriskās baznīcas vairāk nekā 470 gadu laikā nav izgājusi neviena pati (!) sekta vai maldu mācība. Nevienā citā konfesijā tas tā nav bijis. Luteriskā baznīca nav sekmējusi to neskaitāmo šķelšanos, sektu veidošanos un tālāko dalīšanos un maldīšanos, kas tik ļoti raksturīga visām citām konfesijām bez izņēmuma. Manuprāt, kaut vai šī iemesla dēļ, pat tam kristietim, kurš ne īpaši labi pārzin Bībeles mācību un luteriskās ticības apliecības, bez naida un nepatikas būtu jāizturas pret apgalvojumu, ka mūsu baznīca cauri gadu simtiem ir uzticīgi turējusies pie veselīgās mācības.
Mūsu baznīca, tiktāl, cik tā bijusi patiesi luteriska, kristīgās mācības lietās ir vienmēr bijusi Garīgā Nomoda Baznīca, un “pamošanās” vai “atjaunotne”, ko tai piedāvā pentakostāļi un harizmāti, ir, labākajā gadījumā, vienīgi ieslīgšana seklā un salkanā sentimentālismā, bet sliktākajā – atkrišana no dievišķās patiesības.
[Pārpublicēts no LMF]
* – Kristus kā Pestītājs, Kristus kā dziedinātājs un labklājības devējs, Kristus kā kristītājs Svētajā Garā un Kristus kā Kungs, kurš nāk.
Turklāt, no luteriskās baznīcas vairāk nekā 470 gadu laikā nav izgājusi neviena pati (!) sekta vai maldu mācība.
***
augsburgieshi ir luteraanju sekta!
nabaga morīc nespēj/negrib redzēt/saprast pāris pararēles
tā pat kā “atkritušos”/izgājušos no pāvestības
reiz lamāja par luterāņiem…
un par atkritušiem
no baznīcas
tad tomēr
mēs sakām, ka
ne pāvestība toreiz
nedz arī LELB šodien nava paturējuši
skaidro mācību, tamdēļ no baznīcas atkrituši :(
tu taa domaa… un dazhi/nedaudzie… ne atlikums gan, lai nesadomaajies… :D
nez ko tu tur esi sadomājies, ka es ko varētu sadomāties
jo ar tādu miglainu punktierēšanu un mīklainu penterēšanu tu vari pretedentēt vienīgi uz mistiķa statusu:/
– – –
baznīca tiešām ir mazais atlikums un tas tā ir saskaņā ar Rakstiem
luteriskā baznīca nava nekas cits kā patiesi Kristum ticošie,
kuri dzīvo un māca saskaņā ar Rakstiem un baznīcas ticības apliecībām
[skat. Vienprātības Grāmatu (Liber Concordiae), kurā mūsu baznīcas ticība
rakstiskā veidā skaidri apliecināta]
– – –
bet kas to atmet, tie paši tiek atmesti (kaut arī tādi gaužām un skanīgi brēktu
ka tā jau arī uz šiem pilnā mērā attiektos):
Jā moriz…
tā daži domā un saka: augsburgieshi ir luteraanju sekta!
bet sektām ir izteikts līderisms – autoritārisms – diktatūra…
kam acis ir lai redz… :)
vispār Luterisms vai tad nav sašķēlies 3 daļās:
Pasaules luterāņu federācijas luterāņi…
Misūrī sinodes luterāņi
Konfesionālie luterāņi
vienreiz viens mācītājs man šito skaidroja(shematiski datorā zīmējot.. kā visi šitie radās… sapratu to visu, bet nepierakstīju un tagad jau tādi pliki fakti aizmirsušies :(
luterisms nava sašķēlies
tā pat kā kristietība nava sašķēlusies
– – –
tas ka ir no ticības (un līdz ar to no Baznīcas) atkritušie,
kas tomēr grib (vismaz vārda pēc) paturēt šo goda statusu
tas gan :(…tas gan tā Dievamžēl ir noticis/notiekās
– – –
taču mums skats nava jāvērš nedz uz tiem
nedz uz citiem pasaulē,
bet jārūpējas par mazo atlikumu
un jāsargā savas/savējo dvēseles no samaitāšanas/pazudināšanas
dassy
cik palasiijos, ir jau kaadi, kas grib visu kontroleet un liek pierakstiities uz vakareedienu… un tanu tiesaa un zortee, kam tiks kam nee…
tas ir nevis luterisms pret pantakostalismu,bet Aleksandrs Bite un e baznica pret pentakostalismu.tas ir tapat ka cinities ar vejdzirnavam,vai ka ap.Pavils saka- spardit pret dzenuli.veltiga ta jusu cina,draugi,veltiga.
“Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt” (Mt.7:20) Nevajag daudz, vienkārši jāpaņem rokās Svētie Raksti un jāsalīdzina, vai mācība atbilst Rakstiem? Un galu galā kādi ir šīs mācības augļi? Ja baznīca ir pilna ar neatpestītām dvēselēm, tad pavisam veltīgi uzskatīt savu konfesiju par vispareizāko….
Kāds ir teicis, ka patiesību nav jāaizstāv, tā pati sevi aizstāvēs.
kāds būtu kitērijs, lai noteiktu, ka “baznīca ir pilna ar neatpestītām dvēselēm”
-> vai šie cilvēki patiesi ir sastapuši Kristu kā savu Glābēju,.. ja viņi būs sastapuši Viņu kā Glābēju, tas būs redzams!! Viņu dzīvē būs izmaiņas, būs augļi, būs redzama atšķirība starp “veco” un “jauno” cilvēku, jo atpestītam cilvēkam ir jauns mērķis un pavisam citādas dzīves vērtības kā iepriekš, nepazīstot Glābēju. Ja cilvēks ir izglābts, tad viņš noteikti turpmāk muks, ko kājas nes no tā, no kā viņš ticis izglābts – no grēka. Diemžēl ir cilvēki, kuri pieviļas, domājam, ka ir ticīgi, bet turpina dzīvot grēkā, nemaz nenojaušot, ka tas ir grēks…. ir nepieciešama sastapšanās ar Kristu, patiešām!!
kurā draudzē ir tā kā raksti Tu, timotej? [Jņ.8:7, 1.Jņ.1:8-10]
7 Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!”
8 Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.
9 Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.
10 Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos.
Timotejs raksta pareizi, taču nepareizā kontekstā. ļauj es minēšu, mēģināšu atšifrēt tavu domugājienu Timotej, pietiks vienreiz runāt caur puķēm. Tu doši vien domāji šādi:
luterāņu draudzēs ir pilns ar tādiem mirušiem kristiešiem, kuri nav atpestīti, jo neuzvedas tāpat kā harizmāti, nerunā mēlēs, neklaigā, nekrīt gar zemi, neraustās krampjos, nesmejas histēriskos smieklos, nekļūst bagāti…
redz būt apžēlotam grēciniekam un liekulim ir divas dažādas lietas un tomēr cilvēka neuzticība neatceļ Dieva uzticību. Un kas tu tāds esi ka vari spriest, kas notiek cilvēka sirdī? Kas tu tāds esi ka vari noteikt kurš ir un kurš nav ar Jēzu sastapies? vai tu esi pravietis, ekstrasenss, apustulis? Ikvienam pat liekulim, ir iespēja atgriezties, kamēr dzīvs šajā pasaulē.
Te drīzāk izskatās pēc sacensības – kuram vairāk labu darbu, tjipa kaut kāda punktu vērtēšanas sistēma, kas jāsakrāj, lai tiktu sasveicināties ar Pestītāju.
paņem jebkuru no tā saucamājām brīvbaznīcām paliec zem “lupas” un vai vari likt roku uz sirds un sacīt – jā šis cilvēks nekad nav svārstījies, nekad nav tīši padevies grēkam? Es tev saku – pameklē bībelē un atradīsi, ka pat tādi svētie giganti, kā Jānis Kristītājs un jaunava Marija ir vismaz vienu reizi nemukuši no grēka. Jā mums jau šķiet dažas lietas tādi nieki vien, taču paskatīsimies uz kādu no senajiem praviešiem, kuru pēc mūsu vērtējuma varētu par absolūti svētu pasludināt, tiešām cilvēks, kuram nav kur piesieties, bet pravietis (īsti neatceros Jeseja vai Jeremija) sastopoties ar dzīvo Dievu izmisumā brēca – bēdas man, jo es redēju to Kungu, esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām. Redzat, Dieva svētajā gaismā pat vistīrākais, labākais cilvēks ierauga cik viņš ir nešķīsts preteklis patiesībā
patiesi – pirmā pazīme tam, ka cilvēks ir sastapies ar Jēzu pirmāmkārtām ir patiesības apzināšanās – esmu nešķīsts, pretīgs, netīrs, bankrotējis, nabags, kurls, akls, kails, tizls utt.
otrā pazīme – Dieva veikta svētdarīšana cilvēka dzīvē, kas atšķras no paša cilvēka centieniem
Tātad vispirms izjūtam vajadzību un tad to saņemam, bet paši sev palīdzēt, paši bēgt no grēka mēs nekad nekad nespēsim, jo grēks ir mūsu dabā, kā spitālība miesā.
Diemžēl ir cilvēki, kuri pieviļas, domājam, ka ir ticīgi, bet turpina dzīvot grēkā, nemaz nenojaušot, ka tas ir grēks…
* * *
Diemžēl ir cilvēki, kuri pieviļas, domājam, ka ir ticīgi, bet turpina dzīvot grēkā, nemaz nenojaušot, kas ir grēks…
[tie nesaprot, ka nevis netiklība, žūpošana, zagšana, laulības pārkāpšana, slepkavošana ir grēks (bet tikai tā izpausmes), bet pati cilvēka būtība ir tiktāl grēka samaitāta, ka taisni tajās lietās, kurās viņš šķiet pareizs un dievbijīgs, tāds visnelietīgākajā veidā Dievu zaimo, joi domā, ka nu jau ir kļuvis tik svēts, ka nemazām vairs nespēj grēkot, un neredz, ka iedzimtais grēks ir iedzimtās taisnības iztrūkums… kā aklums ir redzes trūkums].
Gluži kā aklais var veikli iemanīties izlikties par redzīgo
taču skaidrs, ka ne ar nekādu iekšējo piepūli viņš tāds nevar kļūt
(un arīdzan nekļūs bez ārējas palīdzības)