Advents – ko tas nozīmē?

Jaunajā Derībā grieķu vārds παρουσία [parousia] nozīmē klātiene jeb atnākšana.

Agrīnās baznīcas grieķu teologi šo vārdu ar noteikto artikulu attiecināja vienīgi uz Kristus otro atnākšanu. Tulkojot parousia latīniski, trešā gadsimta Rietumu baznīcas teologs Tertulians lietoja latīņu vārdu adventus. Adventa laiks vispirms kalpoja kā sagatavošanās laiks Epifānijas (no grieķu valodas – atspīdēšana) dienai, ko mēs parasti saucam par Zvaigznes dienu. Austrumu baznīcā Adventa laiks vēl joprojām ir gavēņa laiks pirms Ziemassvētkiem. Rietumu baznīcā četras Adventa svētdienas pirmoreiz ir minētas 546.gadā Itālijā.

No VIII gadsimta Rietumu baznīcā Adventa laiks iezīmē baznīcas gada sākumu, kas Austrumu baznīcā vēl joprojām sākas ar Lieldienām, bet Rietumu baznīcā iepriekš sākās Ziemassvētkos.

Iesākumā Adventa laiks netika uzskatīts par gavēņa laiku, un līdz pat XII gadsimtā dažviet tika lietotas baltas altāra segas. Taču pamazām Adventa laiks liturģiski kļuva arvien tuvāks Ciešanu laikam. No liturģijas pazuda Gloria in excelsis (Gods Dievam augstībā) un par šā laika valdošo tēmu kļuva grēknožēla. Tika uzsvērtas Dieva dusmas, baznīcās nenotika laulības, un, izņemot trešo Adventa svētdienu, baznīcā netika ienesti ziedi.

Luteriskajā baznīcā tiek uzsvērtas senās baznīcas dziesmā Veni Emmanuel (Ak nāc, Kungs) izteiktās priekpilnās Kunga atnākšanas gaidas. Sprediķos tiek uzsvērtas trīs tēmas:

• Kristus miesā nākšana Ziemassvētkos;
• Tā Kunga nākšana caur Vārdu un sakramentiem;
• Kristus atnākšana godībā laiku beigās.

Pirmajās divās Adventa nedēļās, līdzīgi kā tas ir parasts Ciešanu laikā, Luteriskajās baznīcās mēdz sprediķot par Katehismu. Skaista tradīcija ir Adventa vainagi, kuros katru Svētdienu parādās pa jaunai sarkanai svecei, tā ievadot Ziemassvētku gaismu.