Mums jāpakļaujas visai Dieva iedibinātajai kārtībai

“Viņš [Jēkabs] pats gāja tiem pa priekšu un palocījās septiņas reizes līdz zemei, kamēr tas tuvojās savam brālim.” [1.Moz.33:3]

Lai gan Ēsavs jau iepriekš ar Dieva spēku ir ticis samierināts – tas ir, ar lūgšanas un ticības cīņas un uzvaras palīdzību, tomēr Jēkabs nav gribējis iztikt bez ārējiem draudzības apliecinājumiem – lai neizskatītos, ka viņš vēlas izaicināt Dievu vai izpostīt tikko nodibināto mieru un topošo vienprātību, atkal sarūgtinādams brāļa sirdi ar augstprātīgu izturēšanos. Tādēļ Jēkabs līdz ar savām sievām, kalponēm un bērniem paklanās Ēsava priekšā, kaut arī pats Jēkabs ir labākas svētības dēls un mantinieks. Viņam ir dota garīgā svētība – apsolītā Kristus dēļ, un šī svētība saistīta arī ar laicīgo svētību. Ēsavam gan nav ticis dots šāds apsolījums – ka Kristus piedzims no viņa miesas. Tomēr Jēkabs, kas ir lielāks, pazemojas un izturas tā, it kā būtu mazākais.

Šādi arī mums jāpakļaujas visai Dieva iedibinātajai kārtībai – Dieva dēļ, jo tā visa ir Dieva radība. [1.Pēt.2:13] Tādēļ mums jāgodā valdība un ar vislielāko godbijību, kā vien spējam, jāraugās, lai šīs godbijības dēļ mēs nenoliegtu Kristus Vārdu un žēlastības apsolījumu un nezaudētu garīgo svētību. Ir nepieciešams parādīt valdībai godbijību, turklāt dažādos veidos kalpot tai – ar skaidru sirdsapziņu un priecīgu sirdi, ja vien tā paliek Dieva noliktajās robežās un rīkojas tā, lai netiktu traucēta paklausība Dievam un Vārda apliecināšana.