Dzīvot Jēzus vārdā

Kad astoņas dienas bija pagājušas un bērns bija jāapgraiza, tad Viņa vārdu nosauca: Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija iedzimis mātes miesās. [Lk.2:21]

Jauno gadu mēs svinam kā baznīcas svētkus Jēzus apgraizīšanas piemiņai. Dievs bija devis Ābrahāmam apgraizīšanu kā derības zīmi. Dievs bija noslēdzis ar viņu derību un apsolījis būt viņa un viņa pēcnācēju Dievs.

Ābrahāms tika apgraizīts, lai tas būtu viņam kā zīmogs, kā apstiprinājums, kā atgādinājums par taisnošanu ticībā. Tas viņam pastāvīgi liecināja, ka viņš ir taisns Dieva priekšā ticībā no Dieva žēlastības un ka viņš ir daļa no Dieva apsolījuma: “Tavā pēcnācējā tiks svētītas visas zemes tautas.” (1.Moz.22:18)

Jēzum nebija vajadzīgs šāds zīmogs Viņa personai, tāpat kā Viņam nebija vajadzīga Jāņa kristība, jo Viņš bija Dieva Dēls – Viņš bija taisns Pats par Sevi. Tomēr Jēzus tika gan apgraizīts, gan kristīts, jo Viņš nolika Sevi zem Bauslības, lai izpirktu mūs, kas bijām zem Bauslības. Viņš netapa Bauslībai atbilstošāks tāpēc, ka izpildīja šo Bauslības prasību, kad tika apgraizīts, bet Viņš pakļāvās apgraizīšanai, jo, kļūstot par cilvēku, Viņš brīvprātīgi pakļāvās bauslībai – tas ir, Viņš uzņēmās mūsu grēkus – , lai izpirktu mūs.

Israēla tautā bija pieņemts dot vārdu zēnam pēc apgraizīšanas. Tad Viņa vecāki nosauca jaundzimušo Glābēju par Jēzu, — vārdā, ko eņģelis Viņam jau bija piešķīris, pirms Viņš bija ieņemts no Svētā Gara. Jēzus vārdā mēs vēlamies iesākt jauno gadu.

Jo mēs esam uzņemti Jēzus vārdā

Saskaņā ar Bībeles valodu Baznīca ir Kristus līgava, Viņa saderinātā sieva, ar kuru kopā Dieva Dēls svinēs Savas Debesu kāzas. Tas ir tas, ko Bībele saka: “Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to darītu svētu, šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu, Sev Savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas.” (Ef.5:25-27)

Kristus ir parādījis Savu mīlestību, ziedojot Sevi. Viņš ir svētījis un šķīstījis Baznīcu kā Savu līgavu “mazgādams ūdenī caur vārdu”. Šī mazgāšana ir nonākusi pie katra no mums caur Kristību.Tajā mēs tikām aicināti būt par Dieva īpašumu, kā teikts: “Nebīsties, jo Es tevi atpestīju, Es tevi saucu tavā vārdā; tu esi Mans.” (Jes.43:1)

Tā kā mēs tikām nosaukti savā vārdā Svētajā Kristībā, mēs esam uzņemti Debesīs Jēzus vārdā. Caur ticību mēs piedzimstam no augšienes kā Dieva bērni. Mēs piederam Viņam, un mums ir tiesības uz Kristieša vārdu.

Kristietis nozīmē Kristus sekotājs, Viņa māceklis. Kā Kristus tika nicināts, tā Viņa sekotāji tika nicināti, un tāpēc “kristietis” bija izsmiekla vārds pagānu mutē. Tomēr mācekļiem bija tas gods ciest pazemojumu un negodu Kristus vārda dēļ, un tāpēc viņi uzskatīja par godu nest kristieša vārdu.

Saskaņā ar Jēzus misijas pavēli cilvēkam ir jātiek kristītam Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Kristības iestādījuma vārdi nosaka Kristības formulu. Apustuļu darbu grāmatā par tiem, kas nākuši pie kristīgās ticības, ir teikts, ka viņi ir kristīti Jēzus vārdā.

Protams, arī tad 1. gadsimtā Kristības tika veiktas trīsvienīgā Dieva vārdā. Tas bija tas pats, kas Kristība Jēzus vārdā. Teiciens ”būt kristītam Jēzus vārdā” pauž to, ka tie, kas tika kristīti, kļuva par Jēzus līgavas jeb kā mēs to biežāk sakām – kļuva par Jēzus draudzes locekļiem.

Jaunajā derībā apgraizīšanu aizstāja Kristības. Bībelē par to teikts: Kristū “jūs arī esat apgraizīti, ne cilvēku rokām, bet Kristū apgraizīti, un tā tikuši vaļā no savas grēcīgās dabas, kristībā līdz ar Viņu aprakti un Viņā līdzi uzmodināti, ticēdami Dieva spēkam, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem.” (Kol.2:11–12)

Tā nu sākoties jaunajam gadam, atcerēsimies, ka tikām kristīti Jēzus vārdā. Tas nozīmē piedalīties tajā Viņa mīlestībā, kādā Viņš Sevi atklāja mūsu labā. Tas nozīmē pakļaut Sevi tai aprūpei, kā Viņš pastāvīgi gādā par mums. Tas nozīmē svētīgo augšāmcelšanos un Debesu kāzas. Mēs varam būt priecīgi un pateicīgi par to visu.

Jēzus vārdā mēs saņemam to, kas gaidāms un kas nāk

Reiz kāda mājsaimniece, veicot rīta darbus, sevi smagi savainoja. No viņas bija atkarīga visas mājas izdzīvošana. Tagad viņa nevarēja ilgu laiku strādāt. Kad viņai jautāja, kā viņa to var izturēt, viņa atbildēja: “Katru rītu esmu svētījusi sevi un devusies strādāt Jēzus vārdā. Šai pašā vārdā es pieņemu arī šo nelaimi.”

Ar šādu ticībā balstītu attieksmi mēs varam ieiet jaunajā gadā. Jēzus vārdā mēs pieņemam gan priekus, gan bēdas, kā Ījabs teica: “Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?” (Īj.2:10) Pāri visam mēs lūdzam Dievu, lai Viņš dod, ka varam pastāvēt ticībā un būt mierā ar Viņa gribu.

Jo Dievs bieži mūs svētī arī nelaimēs. Jā, tieši tā – svētī mūs pat nelaimēs. Dieva skolā mēs mācāmies būt pateicīgi arī par tām. Un tāpat ir labi, ja redzam, ka Viņš ir kaisījis mūsu ceļu ar daudz ko, par ko esam varējuši priecāties. Ir tiešām daudz laicīgo labumu, ko esam saņēmuši no Dieva, ka mēs visu nevaram uzskaitīt. Bet pāri visam mēs esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības. Tamdēļ mēs varam teikt: “Līdz šim Tas Kungs mums ir palīdzējis.”

Dievs apliecina: “Redzi, Tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav tā aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt.” (Jes.59:1)

Mēs to esam pieredzējuši daudzos veidos. Ņemsim vērā apsolījumu no Salamana pamācībām un ieiesim ar to jaunajā gadā. “Tā Kunga Vārds ir stipra pils, taisnais dodas turp un top pasargāts.” (Sal.pam.18:10) Tas Kungs mūs pasargās!

Sagaidot Jauno gadu, cilvēki mēdz izteikt kādas apņemšanās. Mārtiņš Luters teica, ka tā kā ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem solījumiem un nodomiem, tad labāk ir nevis ko apsolīt vai apņemties, bet gan teikt: “Ja Tas Kungs gribēs, tad es darīšu to un arī to.” Ja Tas Kungs gribēs, tad es paveikšu vienu vai otru lietu, kas man ir prātā un ko vēlētos. Mēs nezinām, ko mēs varam izdarīt, un mēs nezinām, ko Tas Kungs mums dos. Bet katru dienu mēs varam staigāt kā Dieva bērni un katru vakaru varam aizvērt acis, lai arī naktī gulētu miegā uz Viņa žēlastības spilvena Jēzus vārdā.

Āmen.