Mēs varam būt pateicīgi, ka esam bērnībā dzirdējuši Dieva vārdu

“Es staigāšu Tā Kunga spēkā, es liecināšu, ka vienīgi Tu esi taisns. Ak, Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības, un līdz šim es esmu sludinājis Tavus brīnuma darbus!” (Ps.71:16-17)

Novecošana nāk ar savām bēdām un ciešanām. Bībelē mēs esam aicināti iepazīt savu Radītāju jau jaunības gados, pirms nāk ļaunās dienas, ko piemin psalmists, kas ne vienmēr ir saistītas ar vecumu, bet reizēm arī ar to.

Vienlaikus novecošana nāk arī ar savām priekšrocībām. Dievs novirza mūsu prāta domas no šīs pasaules un padara mums Debesis dārgākas. Jo īsāks top solis, jo tuvāk ir Debesis.

Mūsu teksts ir lūgšana, ko saka ticīgais, kas jau ir sācis novecot. Tā kā spēki samazinās un dienas dunas darbi top mierīgāki, sirds nopūšas Dievā un pateicībā Viņam.

Psalmists saka: ”Vienīgi Tu, Dievs, esi taisns!” No tā saprotam, ka viņš bija iepazinies ar Dieva taisnību nevis kā prasību, kas mums būtu jāpiepilda, bet gan kā dāvanu, ko Dievs mums dod – jo vienīgi Dievs ir taisns. To pašu varam izlasīt arī psalma iesākumā: ”Glāb mani Savā taisnībā un atsvabini mani! Piegriez man Savu ausi un palīdzi man! Esi man par klinti, kur patverties, par stipro pili, kas .. mani pasargātu, Tu, kas esi solījies man palīdzēt, jo mana pils esi Tu.” (Ps.71:2-3) Tā bija Dieva taisnība un cilvēku glābšana šajā taisnībā, par ko psalmists liecināja un par ko slavēja Dievu.

Kad Mārtiņš Luters saprata, ka Dieva taisnības vārdi nozīmē taisnību, ko Dievs mums dāvā bez maksas, jo par to samaksājis Dieva Dēls Jēzus Kristus, tad viņš sajutās tā, it kā viņam atvērtos paradīzes vārti. Šī taisnība ir Kristus darbs un nopelns, ko mēs ticībā varam saņemt kā dāvanu – kā dāvanu, kas mums tiek dota, kaut ar saviem darbiem neesam tās cienīgi, kaut mūsu pašu taisnība ir kā sārņains, indīgs tērps (Jes.64:6).

Jau kopš agras bērnības psalmists bija iepazinis Dieva žēlastību. Viņš bija spējis iedziļināties Dieva žēlsirdībā. Viņš tika apgraizīts un tika mācīts gaidīt Mesiju. Viņš atceras bērnībā iemācīto ar pateicību.

Arī mums ir jāpriecājas, ja esam spējuši iepazīt Dieva ceļus jau bērnībā vai jaunībā un dzīvot šai pasaulē kā svētīti Dieva bērni Kristības žēlastībā. Pat ja mēs dažreiz esam atkrituši no Kristībā dāvātās žēlastības, mēs joprojām esam priecīgi par to, ka Dievs mūs no jauna ir atgriezis.

Būs arī tādi, kas – lai gan bērnībā dzirdējuši Dieva vārdu – tikai savās vecumdienās atradīs ceļu atpakaļ pie Dieva žēlastības. Ja bērna sirdī ir iesēts Dieva vārds, tad tas var dot augļus uz mūžīgo dzīvi pat pēdējos dzīves brīžos. Bērnības atmiņas bieži ir neizdzēšamas. Ja tās ietver zināšanas par Evaņģēliju, tad jums par to tiešām vajadzētu būt pateicīgiem Dievam.