Gaidīt uz Dievu

Klusēt nenozīmē neko citu kā vien gaidīt uz Dieva vārdu un atgriezties Dieva vārda svētītam.

Bet to mums nākas mācīties laikā, kad runāšana ņēmusi virsroku, to katrs pats zina no sevis; mums jāmācās, ka patiešām jāklusē, jābūt klusam, jātur mēle savaldībā, un tie ir tikai niecīgākie garīgas klusēšanas augļi.

Klusēšana Dieva vārda priekšā iespaido visu dienu. Ja būsim mācījušies klusēt Dieva vārda priekšā, tad arī visas dienas garumā mācīsimies būt saimnieki pār runu un klusēšanu. Mēdz būt nepieļaujama, iedomīga, augstprātīga, aizvainojoša klusēšana. Jau tas vien rāda, ka nekad nevar runāt par klusēšanu vispār.

Kristieša klusēšana ir klusēšana, kas klausās, pazemīga klusēšana, kura pazemības vārdā var tikt pārtraukta jebkurā brīdī. Tā ir klusēšana saistībā ar Dieva vārdu. Tā to saprot Ķempenes Toms, kurš saka:

Neviens nerunā drošāk par to, kas klusē.

Klusējot var rast brīnišķīgu apskaidrību, atmest lieko un koncentrēties uz būtiskāko. Tā jau ir tīri profāna lieta. Toties klusēšana Dieva vārda priekšā ved uz patiesu klausīšanos un — līdz ar to — uz īstā Dieva vārda sacīšanu īstajā stundā. Daudz lieka paliek nepateikts. Svarīgāko, to, kas palīdz visvairāk, var izteikt dažos vārdos.