Pilnīgi ačgārns priekšstats par atgriešanos

“Jo jūs maldījāties kā avis, bet tagad jūs esat atgriezti pie sava dvēseļu Gana un Sarga.” (1.Pēt.2:25)

Kad Dievs radīja cilvēku, cilvēks bija tik labs, ka viss, kas no viņa tika prasīts, lai viņš būtu svētīts, bija palikt tādam, kāds viņš bija tobrīd. Tomēr pēc tam, kad pirmie cilvēki atļāva sātanam sevi kārdināt, lai no Dieva atkristu grēkā, visi viņu pēcnācēji jau no dzimšanas ir grēka samaitāti. Viņi var tikt izglābti tikai tad, ja no sirds ir atgriežas pie Dieva. Šī atgriešanās ir nepieciešama ne tikai rupjiem grēciniekiem, kas dzīvo lielā kaunā un netikumos, bet arī izsmalcinātiem grēciniekiem, kuri nevainojami staigā savu līdzcilvēku priekšā. Šī iemesla dēļ Kristus pavēlēja Saviem mācekļiem sludināt gan grēku nožēlu, gan grēku piedošanu. Kā Pāvils teica atēniešiem: “Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad pavēl visiem cilvēkiem visur atgriezties no grēkiem.” (Ap.d.17:30) Mūsu šodienas tekstā Pēteris visiem patiesiem kristiešiem saka, ka viņi ”maldījās kā avis”, bet ”tagad ir atgriezušies pie sava dvēseļu Gana un Sarga”.

Aklajai, neticīgajai pasaulei ir pilnīgi ačgārns priekšstats par atgriešanos — un tāpat tas ir arī ar daudziem, kas vēlas būt labi kristieši. Šie cilvēki domā, ka atgriešanās notiek tad, kad cilvēks sāk uzticīgi iet uz baznīcu, dzird Dieva Vārdu, lasa to mājās un saņem Svēto Vakarēdienu. Tomēr šī ir liela kļūda. Baznīcas apmeklēšana un Dieva Vārda uzklausīšana un lasīšana ir labas un vajadzīgas lietas, taču tās pašas par sevi nav atgriešanās. Daudziem tūkstošiem tā saukto kristiešu nepalīdz tas, ka viņiem ir Dieva Vārds, ja viņi to neizmanto pareizi. Kristus saka: “Tiešām, svētīgi tie, kas Dieva Vārdu dzird un pasargā!” (Lk.11:28) Un Vēstule ebrejiem (4:2) vēsta: “Jo arī mums Evaņģēlijs ir pasludināts tāpat kā viņiem. Bet dzirdētais vārds tiem nepalīdzēja, tāpēc ka klausītājos nebija savienojies ar ticību.”

Svētie Sakramenti nav atgriešanās, bet gan tas, kas no tās izriet. Pirmajos Vasarsvētkos Pētera klausītāji sauca: “Brāļi, ko lai mēs darām?” Pēteris ieteica viņiem atgriezties no grēkiem un tad pēc tam, lai ikviens liekas kristīties Jēzus Kristus vārdā, lai dabūtu grēku piedošanu (Ap.d.2:38). Etiopiešu einuhs, sarunājoties ar evaņģēlistu Filipu, sacīja: “Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties?” (Ap.d.8:36-37) Filips uz to atbildēja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Tāpat ir ar Svēto Vakarēdienu. Ēšana un dzeršana, gan fiziski, gan garīgi, nedod cilvēkam dzīvību, bet gan to stiprina. Šis Sakraments ir izveidots nevis, lai cilvēks, to saņemot, atgrieztos, bet gan tas ir domāts tiem, kas jau ir atgriezušies, lai stiprinātu viņu atgriešanos, viņu ticību, viņu mīlestību un viņu pacietību. Bet, ja jautājam, kā cilvēks var atpazīt, ka viņš ir atgriezts kristietis, mūsu teksts sniedz atbildi: “Jo jūs maldījāties kā avis, bet tagad jūs esat atgriezti pie sava dvēseļu Gana un Sarga.”

Viss ir atkarīgs no Tā, pie kā cilvēks ir atgriezts. Atgrieztie kristieši nav tie, kas vairs negrēko. Gluži pretēji, tie ir tie, kas atzīst sevi par grēciniekiem un kas atrod Dieva žēlastību un piedošanu savā Pestītājā un Ganā Jēzū Kristū. Nav vajadzīgs, ka viņiem būtu lielas zināšanas vai spēcīga, varonīga ticība. Viņiem tikai jāatzīst, ka Jēzus ir viņu Pestītājs, un viņiem jāpaļaujas tikai uz Viņu. Debesu lietās viņi neklausās un neseko ne šīs pasaules gudrībām, ne savam saprātam, tā vietā viņi dzird un klausās tikai Jēzus, sava Labā Gana, balsī. Kā saka mūsu Kungs: “Manas avis dzird Manu balsi,” un: “Tās nepazīst svešinieku balsi.” (Jņ.10:27, 5) Viņi ir tie, kas iet kopā ar Viņu pa ciešanu ceļu, bet viņi jau arī šeit uz zemes bauda svētīgu mieru, ko pasaule nespēj dot.