Patiesiem kristiešiem joprojām ir grēki

Mēs redzam, ka grēcīgums kā tāds neapgāž mūsu kristīgo ticību. Daži kristieši ar visu Evaņģēlija gaismu un skaidro ticību ļoti reti garā jūtas patiesi brīvi, kaut arī ir saņēmuši Gara spēku un visu savu grēku piedošanu, kas nepieciešama patiesai ticībai. Viņi zina Svēto Rakstu liecību, ka arī ticīgajiem piemīt grēki un miesa cīnās pret Garu, tomēr viņi apjūk, kad atklāj sevī rupjus grēkus un to dēļ pazaudē drosmi. Viņi uzskata, ka viņiem kā īstiem kristiešiem šādu grēku nedrīkst būt un viņiem jābūt no tiem brīviem. Tādēļ šim lūgumam katru reizi viņi ir jāmodina no ilūzijām, lai tie saprastu, ka arī kristiešiem vēl piemīt īsti grēki, jo mēs taču nelūdzam piedošanu par kādiem šķietamiem grēkiem.

Nē, kad mūsu Kungs Jēzus Kristus šeit Saviem labākajiem mācekļiem māca Tēvreizes lūgšanu, kas tiem un visiem kristiešiem ik dienu ir jālūdz, un šajā lūgumā tiem māca sacīt: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem,” man jāierauga, ka arī Viņa bērniem piemīt īsti grēki, kas tajos joprojām mīt. Man arī jāpamana, ka Viņš nav paredzējis Sev tādus bērnus, kas būtu brīvi no grēkiem, bet gluži pretēji – tādus, kas vienmēr cīnās ar grēkiem.

Katrā ziņā Kristus nemācītu tiem liekuļot un neliktu lūgt tādu lūgšanu, kas neatbilst viņu sirds stāvoklim un vajadzībām. Ja tiem nebūtu nekādu īstu grēku, tie nemaz nejustu vajadzību pēc grēku piedošanas. Būtu neloģiski iedomāties, ka mūsu Kungs māca visu atlikušo mūžu lūgt piedošanu par grēkiem, kas bijuši tālā pagātnē un par kuriem jau esam apžēloti, būdami “atsvabināti no ļaunās apziņas” (Ebr.10:22). Tātad šis lūgums liecina, ka patiesiem kristiešiem joprojām ir grēki, kas tiem sagādā raizes.

M. Luters šī lūguma izskaidrojumu Lielajā katehismā sāk ar vārdiem:

Šī lūgšana attiecas uz mūsu nabaga nožēlojamo dzīvi. Kaut arī mums ir Dieva vārds un mēs tam ticam; mēs darām Viņa gribu un pakļaujamies tai; mēs pārtiekam no Dieva dāvanām un svētības, tomēr neesam bez grēka. Mēs klūpam ik dienu un neievērojam mēru, jo dzīvojam pasaulē starp cilvēkiem, kuri daudz dara pāri un dod iemeslu nepacietībai, dusmām un atriebībai. Turklāt mums dzenas pakaļ velns, kas uzbrūk mums no visām pusēm, cīnās pret visām iepriekšējām lūgšanām, tā ka nav iespējams vienmēr stingri pastāvēt tādā nepārtrauktā, nemitīgā cīņā.

Tādēļ ir patiešām nepieciešams lūgt un saukt: “Mīļais Tēvs, piedod mums mūsu parādus.” Ne tādēļ, ka Viņš nebūtu grēkus piedevis arī bez un pirms mūsu lūgšanas, jo Viņš mums dāvāja Evaņģēliju, kurā ir skaidra piedošana, iekams mēs to bijām lūguši vai kaut reizi iedomājušies par to. Tas jādara tādēļ, lai šo piedošanu atzītu un pieņemtu.

Miesa, kurā dzīvojam, ir tāda, ka tā neuzticas un netic Dievam, bet pastāvīgi nododas ļaunām iekārēm un viltībām, un mēs ik dienu grēkojam vārdos un darbos, darīdami to, kas aizliegts, un nedarīdami to, kas pavēlēts. Sirdsapziņa kļūst nemierīga, tā baidās no Dieva dusmām un nežēlastības, zaudē mieru un paļāvību, kas nāk no Evaņģēlija.

Tādēļ bez mitas jāmeklē mierinājums Evaņģēlijā, lai atkal iedrošinātu sirdsapziņu. Tam visam ir jānotiek tādēļ, lai Dievs salauztu mūsu lepnību un uzturētu mūs pazemībā. Jo Viņš Sev ir paturējis tiesības, proti, ja kāds grib lepoties ar savu dievbijību un nicināt citus, tad viņam jāieskatās pašam sevī un jātur šī lūgšana acu priekšā, lai drīz atzītu, ka viņš nav dievbijīgāks par citiem. Tā mums visiem ir jānoliecas Dieva priekšā un jākļūst priecīgiem, ka saņemam piedošanu.

Tiktāl M. Luters.

Šīs reliģiozās, bet maldīgās iedomas, ka patiesi kristieši nav tik nožēlojami un grēcīgi, ir viens no spēcīgākajiem ieročiem, kas posta žēlastības bērnu ticības drosmi. Tāpēc neaizmirsīsim, ko mums rāda visi Svētie Raksti, proti, neviens cilvēks virs zemes tik ļoti negaužas un neraud par saviem grēkiem kā tieši svētie, kas pieder Kristum un ir patiesi kristieši. Arī viņiem ir miesa ar ļaunām kārībām un iekārēm, ko nepieciešams sist krustā (Gal.5:24). Svētajos Rakstos nav neviena stāsta par pilnīgu svētumu, bet arvien ir runāts, ka svētajiem viņu ceļā izpaudās visādi grēki gan vārdos, gan darbos.

M. Luters par to runā Jāņa Kristītāja dienas sprediķī:

Ņem, kuru gribi, neviens nav bez grēka. Sv. Pāvils, vissvētākais apustulis, Vēstulē romiešiem 7. nodaļā runā par grēkiem savos locekļos: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. .. Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos” (Rom. 7:15, 22) Viņš nevēlējās atrasties grēkā, tomēr viņam nebija izvēles. Arī es un daudzi citi vēlas būt bez grēka, bet, lai kā mēs to vēlētos, mēs to nevaram. Kad esam krituši grēkā, tad atkal ceļamies augšā, taču vienlaikus tas viss mūs nomoka un smagi apgrūtina.

Kopsavilkums: Kristus valstībā joprojām ir atrodami grēki. Ikvienam svētajam jālūdz: visvarenais Dievs, nepielīdzini man grēkus! Un visiem dievbijīgi jādzied: “Mūsu Tēvs debesīs, piedod mums mūsu parādus!” Paštaisni svētie, kas savam svētumam neredz ne gala, ne malas, neko par to nezina, tāpēc ka viņi Kristus valstībā nesaskata neviena grēka. Viņiem viss liekas šķīsts, tīrs un izrotāts, tāpēc ikvienam kristietim ir jābūt pilnīgi svētam un bezgrēcīgam, gluži kā pašam Kristum. Taču kas tev deva, jo starp viņiem ir tik milzīga atšķirība! Kristietis joprojām ir grēcinieks un jūt savu grēku, kas to moka, un viņš tam no sirds cenšas pretoties, piedzīvodams kārdinājumu. Respektīvi, kas nejūt grēku, tas nav nekāds kristietis.

Tālāk M. Luters saka:

Savu grēku dēļ ticīgi kristieši mēdz ienīst šo dzīvi un labprāt vēlētos nākamo. Viņi nekad nejūtas tik labi, lai varētu sacīt: esmu bez grēka. Ja viņi domā, ka ir svēti, tad velns tos ir pievīlis. Neviens svētais nenoliedz grēka lielo varu, bet to atzīst. Grēks sāpina viņu sirdis, tādēļ līdz ar Pāvilu tie sauc: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” Sava grēcīguma dēļ tie sauc un raud, nožēlodami grēku un vēlēdamies no tā atraisīties.

Tas viss no pieminētā M. Lutera sprediķa.

Sprediķī, kas sacīts svētdienā pēc Ziemsvētkiem, M. Luters sludina:

Kristieši, sākot dievbijības ceļu un ejot to, nereti kļūdās, izdara neprātības un nes augļus, kas Garam pretēji. Tādēļ ņem vērā, ka Kristus rīkojas brīnumaini ar Saviem svētajiem, un labāk nevienu nepazudini, kamēr tas nav atklāti nostājies pret Evaņģēliju. Kristus vienlaikus vēlas būt gan apslēpts, gan atklāts, tādēļ Viņš pieļauj, ka Viņa pazīšanas zīme bez Gara augļiem joprojām ir arī kļūdas un trūkumi, kas Viņu apslēpj. Bet pārdrošie tiesātāji par šādu kārtību ļoti dusmojas.

Tiktāl M. Luters.

Bēdīgā samaitātības pieredze bieži apslāpē lūgšanu, un cilvēks nespēj noticēt, ka ir Dieva žēlastībā un draudzībā. Šo trūkumu dēļ Tas Kungs mums ir mācījis nest savu grēknožēlu Viņa priekšā un allaž lūgties: “Mūsu Tēvs, piedod mums mūsu parādus.” Viņš ar ikdienas grēku piedošanu atjauno mums sirdsapziņas mieru un iepriecina mūs Kristū.