Arī svētie grēko

“Noa sāka kopt zemi un iedēstīja vīna dārzu. Un Noa dzēra vīnu, un viņš piedzērās un gulēja kails savā teltī.” [1.Moz.9:20-21]

Tas šķiet muļķīgs un gluži nevajadzīgs notikums, salīdzinājumā ar citiem darbiem, ko Noa paveicis daudzu gadu laikā.

Bet kāds ir bijis Svētā Gara padoms un nodoms, to zinām no mūsu mācības. Jo ar šo stāstu par piedauzību un grēkā krišanu, kas reizēm notikusi pat pie svētākajiem un pilnīgākajiem tēviem, Dievs ir gribējis mierināt un iedrošināt dievbijīgos, kuri sajūt savu vājumu, tādēļ kļūst mazdūšīgi. Šādos piemēros skaidri redzam un pamanām vājuma pazīmes, kādas ir mūsos pašos, tādēļ varam pazemīgi atzīt savu nespēku un ne tikai piesaukt Dievu, lūgdami Viņam piedošanu, bet arī droši to sagaidīt.

Tā nu, redzot, ka arī svētie grēko, mums nav jāļauj sevi apgrēcināt, vēl jo vairāk mums neklājas dižoties un priecāties, redzot citu vājumu, itin kā mēs paši būtu stiprāki, gudrāki un svētāki. Drīzāk gan mums jāpalīdz nest, jā, arī izrotāt un aizbildināt šādus grēkus, jo tas, ko šodien izcieš kāds cits, rīt var piemeklēt mūs pašus. Mēs visi esam cepti no vienas mīklas, piedzimuši vienādā miesā. Tādēļ drīzāk gan mums jāiegaumē likums, kuru Sv. Pāvils izteicis 1.Kor.10:12: tas, kurš stāv, lai pielūko, ka nekrīt.