Dieva žēlastība un brīdinājums

“Dievs Tas Kungs sacīja: “Redzi, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams labu un ļaunu! Bet ka tas tagad neizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nedzīvo mūžīgi!” Tā Dievs Tas Kungs izraidīja viņu no Ēdenes dārza.” [1.Moz.3:22-23]

Kādēļ Dievs tik bargi izturas pret nabaga Ādamu, kurš zaudējis visu savu godu un grēka dēļ kritis nāvē, turklāt vēl ir spiests dzirdēt no sava Radītāja tik smagu pārmetumu un izsmieklu?

Es atbildu: Ādamam ir bijis Dieva žēlastības un žēlsirdības apsolījums, un ar to viņam būtu vajadzējis pietikt. Bet, lai viņš vairāk bītos grēka un turpmāk rūpīgāk no tā sargātos, viņam tiek dota arī šī bargā atgādinājuma zīme.

Dievs Ādamam atgādinājis viņa pagājušo un nākotnē gaidāmo nelaimi, un nu Viņš to pašu dara arī ar vārdu – ne tādēļ, ka priecātos par bēdu pilno cilvēka grēkā krišanu – tad Viņš to Ādamam neatgādinātu, bet drīzāk gan klusētu –, bet Viņš grib, lai cilvēks ilgotos atgūt zaudēto Dieva tēlu un izjustu lielāku naidu pret grēku, kas ir šīs lielās nelaimes cēlonis, un tāpat arī – lai Ādams brīdinātu un pamācītu savus pēcnācējus, atklādams tiem, pie kā grēks ir novedis, proti, ka tad, kad viņš, velna apmuļķots, ir iedomājies kļūt Dievam līdzīgs, viņš īstenībā kļuvis līdzīgs velnam.

Tā arī Ādams un viņa pēcnācēji dažādos veidos tiek brīdināti, lai tad, kad apsolījumā par sievas dzimumu ir iemantojuši cerību uz dzīvību, tie uzmanītos un grēka dēļ to atkal nepazaudētu.