Kristus profētiskā amata pildīšana, atrodoties pazemošanas stāvoklī

Atrodoties savā pazemošanas stāvoklī, Kristus nemācīja tā, kā to darīja Israēla pravieši, bet gan kā Dieva sūtīts unikāls [visizcilākais] Pravietis (Lk.7:16; Jņ.4:19; 6:14), proti, tiešā veidā (pats no sevis, savā autoritātē) un pats savā spēkā (Jņ.7:46; 1:18).

Mūsu Kungs nesaņēma savas dievišķās mācības kā dievišķu inspirāciju (2.Pēt.1:21), bet tās Viņam piemita kā visuspēcīgajam Dieva Dēlam (Mt.23:8-10; Lk.24:19; 4:32; Mt.7:29; Jņ.6:63). Tāpat šīs dievišķās zināšanas viņam nepiemita vienīgi saskaņā ar Viņa dievišķo dabu, jo, pateicoties personīgajai vienībai (atribūtu komunicēšanai), arī Viņa cilvēciskajai dabai bija līdzdaļa pie dievišķās dabas viszinības (Kol.2:3-9; tādējādi pats Dievs Kristū veic pravietisko amatu, Ebr.1:2). Augustīns:

Kristus ir doktoru Doktors [mācītāju Mācītājs], Viņa skola ir uz zemes un kancele debesīs..

Runājot par Kristus sludināto vēsti, Raksti skaidri atklāj, ka Viņš pasludināja pats sevi par dievišķo Pestītāju no grēka, nāves un velna varas (Mt.4:17; Jņ.6:40; 3:14-15; Mt.20:28; Jņ.6:51-65). Gluži kā Pāvila sludināšanas centrā atradās krustā sistais Kristus (1.Kor.2:2; 2.Kor.4:5), tāpat arī mūsu dievišķais Pestītājs visas savas sludināšanas centrā nostādīja pārsteidzošo Evaņģēlija patiesību par Viņa vietniciskās nāves nesto pestīšanu (Lk.8:31-34; Mt.16:21-23; Mk.8:27-33). Un gluži tāpat, kā Sv. Pāvils sludināja pestīšanu no žēlastības, ticībā uz krustā sisto un augšāmcēlušos Kristu, tāpat arī pats Kristus laida pasaulē Evaņģēliju par pestīšanu no žēlastības, ticībā Viņam (Mt.11:28; Jņ.6:29, 32, 33, 35).

Tiesa, mūsu dievišķais Kungs, būdams Pravietis, kuru Dievs, līdzīgi Mozum, pats bija izvēlējis, sludināja arī dievišķo bauslību (Mt.5:7), tomēr ne kādu jaunu bauslību (modernisti), bet gan to pašu morālo bauslību, kuru Dievs bija atklājis Vecajā Derībā (Mt.22:34-40), un kuras piepildījums ir mīlestība (Rom.13:10). Pat Kalna sprediķis (Mt.5-7) nebija kāda jauna bauslība, bet gan vienīgi pareizs morālās bauslības skaidrojums, kurš bija pretstatīts maldīgajai rakstu mācītāju interpretācijai. Mīlestības bauslis tik nepārprotami tika mācīts Vecajā Derībā (2.Moz.19:18), ka Jēzus laika jūdi to pilnībā saprata (Lk.10:27). Šis “jaunais bauslis” (Jņ.13:34) bija jauns vienīgi tajā īpatnējā nozīmē, kādā tas tika attiecināts uz Kristus mācekļiem, kā arī, runājot par tā motivāciju (Luters: “jauns, pateicoties jaunajām garīgajām spējām”); jo Viņa mācekļiem bija jāmīl vienam otrs, imitējot savu dievišķo Kungu, kuram viņi ticēja.

Oponējot visiem tiem maldu mācītājiem, kuri apgalvo, ka Kristus pamatā bija jaunas bauslības nesējs (pelagiāņi, arminiāņi, semipelagiāņi, modernisti, pāvestieši: Kristus pasludināja par jaunu bauslību evaņģēliskos padomus: šķīstību, nabadzību un padevību), Baznīca, pamatojoties Rakstos, pasludina:

Kristus patiesi bija bauslības sludinātājs, taču ne jaunas bauslības devējs.

Un tomēr, lai arī Kristus sludināja arī dievišķo bauslību, Viņa profētiskā amata pildīšana patiesībā saistījās ar Evaņģēlija sludināšanu par pestīšanu ticībā Viņa vietnieciskajām ciešanām un nāvei (Jņ.1:17).