Lūgšana pret tavas sirds ļaunumu

Kad Lūkas evaņģēlija 11. nodaļā Jēzus mācekļiem mācīja Tēvreizes lūgšanu, Viņš stāstīja divas līdzības. Pirmajā rādīja, kā tumsas un vājuma periodā dvēsele jūtas pavisam mazdūšīga un bezspēcīga. Tā jūtas it kā aiz ļoti neatsaucīga drauga namdurvīm, kur cilvēks klauvē un lūdz maizi, bet draugs tikai aizbildinās: “Netraucē mani, durvis ir aizslēgtas, un mani bērni jau pie manis gultā. Es nevaru celties un tev dot” (Lk.11:7).

Redzi, tas viss šķiet tik neveikli, apgrūtinoši un neiespējami, kad tev jāvēršas pie Tā Kunga tumsā un trūkumā. Kristus, stāstīdams šo Evaņģēlija līdzību tieši šādi, labi apzinājās visus šķēršļus. Šo sajūtu, it kā cilvēks stāvētu tumsā pie aizslēgtām durvīm, ko lūdzējam rada sirdsapziņa. “Es zinu, ka esmu grēkojis un pelnījis tikt atmests, turpretī bērni – Viņa īstie bērni – ir tuvās un sirsnīgās attiecībās ar Viņu, bet man ir jāstāv šeit, ārpusē, apzinoties savu necienību un izlūdzoties palīdzību tik neērtā situācijā.”

Sajūta mums ir pazīstama, un Viņš to labi saprot, kā to redzam šajā līdzībā. Bet ko Jēzus saka par šo negribīgo palīgu? “Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu, tāpēc ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajag. Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs” (Lk.11:8–10).

Tu saki: lai arī mani māc šaubas, es tomēr gribu, ja iespējams, saņemt Viņa palīdzību. Kā es varu zināt, ka Viņš mani uzklausīs? Atbilde: Kristus nerunā tikai par iespēju dot un atvērt, bet patiesi sola dot un atvērt! Bet tad tu saki: kā lai zinu, ka tas attiecas uz mani? Vai manas sirds bezdievība, liekulība, vieglprātība, nepatiesība un vēsums man nelaupa Dieva žēlastību un vareno palīdzību? Atbilde: vai tev nevajadzētu apstāties un uzklausīt Kristus balsi? – Kādēļ tie nevarēja ieiet Viņa atdusā? – Tikai un vienīgi savas neticības dēļ (Ebr.3:18), tāpēc ka neticībā pārtrauca meklēt savu Glābēju.

Kad tu lūdz, meklē un klauvē pie Jēzus sirds durvīm, tu tiksi uzklausīts, par spīti visam savas sirds ļaunumam. Pat tad, kad tu nespēj izteikt savas lūgšanas un tava sirds var lūgt tikai ar bezvārdu nopūtām, tu neiesi bojā, neskatoties uz visu sirds ļaunumu, kas joprojām ir tevī.

Kristus sola, ka Viņš dos un atvērs nevis tam, kas ir brīvs no ļauna, liekulības, vēsuma un vieglprātības, bet gan tam, kas lūdz, meklē un klauvē! – Tā māca mūsu Kungs. Vai tiešām mēs meklēsim Viņa palīdzību pret visām citām vainām, bet ne pret savas sirds bezdievību? Vai nelūgsim arī pret šo ļauno čūskas indi? Jo tikai Viņš ir čūskas Saminējs un spēj iznīcināt velna darbus, ne mēs (1.Moz.3:15).

Tu saki: es joprojām jūtu sevī ļaunumu un neesmu kļuvis tāds, kā vēlējos. Tomēr allaž paturi prātā, kāda bija mūsu Kunga attieksme un izturēšanās līdzīgos gadījumos. Piemēram, atceries kādu atbildi saņēma Pāvils, kad tas trīsreiz bija lūdzis sev atbrīvošanu no sātana eņģeļa, kas tam sitis pa muti. Atbrīvošanu viņš neieguva, tomēr viņa lūgšana tapa paklausīta, un atbildi viņš saņēma. Dievs labāk par mums zina, kā jānotiek mūsu glābšanai. Pāvilam Viņš atbildēja: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās” (2.Kor.12:9). – Tev vienmēr ir vajadzīga Mana žēlastība, bet ne vienmēr atbrīvošana no vājības un nespēka. Mācies saprast, lai Mans spēks varētu izpausties tavā nespēkā! – Tā runā mūsu Kungs.

Te mēs sastopam dvēseles, kas labu grib, tomēr slikti dzird un saprot. Šiem ļaudīm pat prātā nenāk nopietni uztvert Pāvilam dotās atbildes. Tie uzskata, ka tas viss rakstīts tikai paša Pāvila dēļ un mums neko nemāca, tāpēc viņi drīz no šiem vārdiem novēršas. Viņi skatās tikai uz saviem grēkiem un sātana eņģeļa izraisīto postu, it kā neko nezinātu par šādiem Dieva vārdiem. Tūkstošiem citas pārbaudītas un novārdzinātas sirdis tieši šajā Svēto Rakstu vietā ir atradušas skaidrojumu savam ilgstošajam vājumam un ļaunām dvēseles vētrām, tomēr šie nevērīgie ļaudis mierinājumu tur nemeklē.

Viņi nesaprot, ka dažkārt Dievs piešķir tikai žēlastību, bez jūtama spēka, un sava vājuma dēļ tie drīz krīt izmisumā. Augstāk par visu tie vērtē savas jūtas un emocijas, it kā Dievs sacītu: “Ja esat Mani īstie bērni, nekādi elles vārti jūs neietekmēs, jūs necietīsit nekādas vājības un visu uzveiksit: jūs jau virs zemes tapsit brīvi no visa ļauna. Tāpēc nesamierinieties tikai ar žēlastību, jo Mans spēks parādās nevis vājos, bet spēcīgos.”

Un tad tev nākas nožēlot, ka savā lūgšanā neesi tik nopietns, cītīgs un dedzīgs, kāds bija apustulis Pāvils, jo tava sirds joprojām ir viltīga, cieta un vieglprātīga. Taču saproti pareizi šo nopietno patiesību: tieši pret savas sirds ļaunumu tev ir jālūdz un jāpiesauc savs Kungs! Tu taču netaisies pats ar saviem spēkiem atbrīvoties no šī briesmīgā sirds ļaunuma!

Diemžēl tu netici, ka tas ir pāri taviem spēkiem un Kristus ir vienīgais, kam ir vara uzveikt velna darbus tavā sirdī, tavu vieglprātību, pašpaļāvību un liekulību. Diemžēl tu netici, ka šī lūgšana – “lai nāk Tava valstība” – ir dota tieši pret tavas sirds ļaunumu. Tu joprojām esi pašpaļāvīgs, cerīgi raugies sevī un iedomājies, ka pats radīsi sevī labu sirdi un tad Pestītājs varēs darīt pārējo.

Lai tu pazaudētu visu pašpaļāvību un kļūtu niecīgs savās acīs, kādreiz ir ļoti nepieciešams, ka Tas Kungs klusē un nesteidzas ar glābiņa sniegšanu (2.Kor.12:7–9). Jo mums nav iespējams atbrīvoties no sava ļaunuma tik ilgi, kamēr nonākam pie atziņas, ka paši neko nespējam, pat ne labu domāt, ne izturēties nopietni, ne lūgt, ne ticēt. Tas viss ir Tā Kunga dāvana un žēlastība.

Šāda nespēka pilna nopūta, kas sirdī bez mitas lūdz arī tad, kad nespēj lūgt, jau ir lūgšana, kas Dieva ausīs ir kā spēcīgs sauciens. Svētie Raksti mums stāsta, ka tad, kad visu savu pārbaudījumu vidū Mozus izmisīgi runāja ar tautu, Tas Kungs viņam teica: “Ko tu uz Mani sauc?”

Arī 91. psalmā ir runāts tieši par šādu sirds ilgošanos, ko piedzīvo cietēja dvēsele: “Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu Vārdu. Kad viņš Mani piesauks, tad Es viņu paklausīšu; Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā” (Ps.91:14-15). Tātad ļaudis, kas Garā lūdz pretēji savas sirds samaitātībai, patiesi lūdz pēc Dieva valstības savā dvēselē un nepaliks kaunā.