Jaunajam cilvēkam jādzīvo

Svēttapšana nenozīmē, ka mēs kļūstam svēti Dieva priekšā. Tas jau ir noticis grēku piedošanā (taisnošanā).

Svēttapšana ir jaunā saprāta un jaunās dabas pieaugšana, kas piedzima, kad mēs ticībā nācām pie Jēzus.

Mēs jau iepriekš runājām par to, ka cilvēkos, kas nedzīvo Dievam, ir sastopamas labas dabiskās īpašības, piemēram, mātes mīlestība, jaunības ideāli un pilnīga nodošanās kādam labam mērķim. Taču tā nav svētdzīve. Starp šim dzīvēm ir būtiska atšķirība. Vienā gadījumā tās ir labas un slavējamas cilvēcīgās īpašības. Taču jaunā dzīve, kas ir dzimusi kā brīnums no Dieva, ir pavisam kaut kas cits. (Ef.4:24)

Jauno dzīvi ir radījis Dievs, un tā turpinās visciešākā atkarībā no Dieva un Viņa žēlastības. Jaunā dzīve var turpināties vienīgi ikdieniķšā grēka apziņā un ticībā, ka grēki piedoti Jēzus dēļ. Tur, kur ir grēku piedošana, tur un tikai tur ir dzīvība un svētums.

Jaunā dzīve radās caur Dieva Vārdu; ne caur Bauslību, bet tikai caur Evaņģēliju. Ne Bauslība, bet vienīgi Evaņģēlijs var glābt un dāvināt dzīvību. Tāpat tas ir arī ar svētdzīvi.