Visu pestīšanai nepieciešamo lietu atziņa

Uzklausīsim kādu brīvās gribas piemēru. Proti Nikodēms ir vīrs, pie kura nav atrodami nekādi trūkumi attiecībā uz to, ko spēj brīvā griba; jo ko gan no pūlēm un centieniem viņš ir atstājis novārtā?

Viņš atzīst, ka Kristus patiesi ir nācis no Dieva, viņš slavē zīmes, ko Kristus ir darījis, viņš nāk pie Jēzus naktī, lai visu, ko Viņš vēl sacīs, varētu dzirdēt un pārrunāt (Jņ.3:1 u. t.). Vai tad nav redzams, ka Nikodēms savas brīvās gribas spēkā ir meklējis to, kas saistīts ar dievbijību un pestīšanu? Bet redzi, kas notiek, kad viņš dzird, ko Kristus māca par patieso ceļu uz pestīšanu, kas prasa atdzimšanu! Vai Nikodēms to atzīst, vai viņš apliecina, ka tieši to ir meklējis? Viņš vairās no šādas atziņas un ne tikai atzīst, ka viņš to nesaprot, bet arī uzskata to par gluži neiespējamu. Nikodēms saka: kā gan tas var notikt?

Nav nekāds brīnums, ka viņš to nesaprot, jo kurš gan jebkad būtu dzirdējis, ka cilvēkam no jauna jāpiedzimst ūdenī un Garā, lai iemantotu pestīšanu? Kurš gan būtu domājis, ka Dieva Dēlam ir jātiek paaugstinātam, lai ikviens, kas Viņam tic, neietu pazušanā, bet iemantotu mūžīgo dzīvību? Vai gan paši atjautīgākie un labākie šīs pasaules gudrie jebkad būtu varējuši to iedomāties? Vai pasaules izcilākie ļaudis kādreiz ir atzinuši šo gudrību? Vai kāda cilvēka brīvā griba jebkad ir tiekusies pēc kā tāda? Vai Pāvils neatzīst, ka šī gudrība ir apslēpta (Rom.16:25 u. t., 1.Kor.2:7)? Pravieši gan ir to iepriekš pasludinājuši, taču tikai ar Evaņģēliju tā ir atklājusies, tā ka kopš mūžības ir bijusi noklusēta un palikusi pasaulei nezināma!

Ko lai es saku? Jautāsim savai pieredzei. Pat visa pasaule, cilvēka prāts, jā, pat brīvā griba ir spiesta atzīt, ka nav pazinusi Kristu, nedz dzirdējusi par Viņu, pirms Evaņģēlijs ir nācis pasaulē. Ja cilvēks nav pazinis Kristu, tad vēl jo mazāk ir Viņu meklējis vai centies un varējis censties meklēt. Bet Kristus ir Ceļš, Patiesība, Dzīvība un Pestīšana (Jņ.14:6). Tātad, vai nu mēs to gribam, vai negribam, taču mums jāatzīst, ka paši saviem spēkiem neesam varējuši zināt, nedz meklēt To, kas ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība.

Tomēr mēs gluži neprātīgi vēršamies pret pašu šo atziņu un savu pieredzi, ar tukšiem vārdiem cīnīdamies un apgalvodami, ka mūsos esot palicis liels spēks, kas spēj pazīt un lietot to, kas vajadzīgs pestīšanai. Tas nav nekas cits, kā sacīt: Kristus, Dieva Dēls, ir paaugstināts mūsu labā – lai gan neviens nekad nav varējis to zināt, nedz iedomāties. Tomēr pati šī nezināšana nav nezināšana, bet gan Kristus atziņa, tas ir, visu pestīšanai nepieciešamo lietu atziņa! Vai gan tu neredzi, jā, vai nevari gluži vai ar rokām satvert to, ka brīvās gribas apstiprinātāji ir pavisam neprātīgi, jo sauc par zināšanu to, ko paši ir spiesti atzīt par nezināšanu! Vai tas nenozīmē – saukt tumsību par gaismu (Jes.5:20)? Tik pārliecinoši Dievs aizdara muti cilvēka brīvajai gribai ar viņa paša liecību un pieredzi. Tomēr pat ar šādu pārliecināšanu vēl neizdodas likt tai klusēt un dot godu Dievam.