Ticībā, cerībā un pacietībā

“Piemini mani, kad tev labi klāsies.” [1.Moz.40:14]

[Jāzeps] joprojām paliek ticībā, cerībā un pacietībā, samierinās, nekurn, nedusmojas, nenolād ne Dievu, ne cilvēkus.

Svētajiem tēviem ir īsta, droša, pastāvīga ticība un debesu mācības atziņa, kas no Dieva žēlastības dota arī mums, – viņi ticējuši Kristum un caur Viņu cerējuši iemantot mūžīgo dzīvošanu. Mācība par augšāmcelšanos ir dziļi iespiedusies viņu sirdīs; viņi ir palikuši pastāvīgi ne tikai nāvē, bet arī cauri nāvei un pēc nāves. Jo Jāzepam nāve ir uzbrukusi tik bieži un viņš ir nonāvēts tik daudz reižu, ka patiesi varam sacīt: viņš ir palicis pastāvīgs līdz nāvei.

Tādēļ arī visi tēvi, kuri cerējuši uz Dievu, neapšaubāmi ir ticējuši mirušo augšāmcelšanai. To skaidri pierāda diskusija Mt.22, kur Kristus argumentē un secina: Ābrahāms, Īzāks un citi tēvi ir nelokāmi palikuši ticībā un bijuši pastāvīgi līdz pat nāvei; tātad viņi ir ticējuši mirušo augšāmcelšanai.

Ja pēc šīs dzīves nebūtu gaidāma cita, labāka dzīve, kāpēc tad mums būtu vajadzīga ticība, kāpēc mums būtu vajadzīgs pats Dievs un cerība uz Viņu, kas paliek cauri nāvei un pēc nāves? Ja mums nebūtu pamata gaidīt un cerēt uz augšāmcelšanos, tad nebūtu ticības un cerības uz Dievu. Un savukārt: ja ir ticība un cerība uz Dievu, tad jābūt arī pašam Dievam, kas ir Dievs visiem tiem, kuri Viņam uzticas un uz Viņu cer, kuri Viņa dēļ arī saglabā cerību uz nemirstību un mūžīgo dzīvošanu. Jo, kaut gan visiem cilvēkiem ir jāmirst, tomēr dievbijīgie paļaujas uz Dievu, viņi ar savu paļāvību apliecina, ka pēc šīs dzīves sekos vēl cita, mūžīga dzīve.