Saglabāt Kristus patiesību mācībā un dzīvē

“Tad Pilāts Viņam sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.”” (Jņ.18:37)

Kristus ir patiesības ķēniņš, un tāpēc tikai tie, kas paklausīgi seko Viņa balsij, būtu jāatzīst par Viņa draudzes locekļiem. Ir divi veidi, kā mēs uzticīgi izmantojam savu dārgo reliģisko brīvību: pirmkārt, saglabājot Kristus patiesību, un, otrkārt, dzīvojot dzīvi, kas atbilst šai patiesībai, paklausībā Kristum.

Kad valsts baznīcu pasaulīgie reģenti nevelta sevi visā nopietnībā patiesībai, vai arī – kad viņi ir šīs patiesības ienaidnieki, tad doktrīnas tīrība un doktrinālā vienotība ir pirmās lietas, kas izzūd. Šajās baznīcās pat uzticīgi skolotāji, tāpat kā uzticīgi klausītāji nespēj novērst viltus skolotāju un viltus doktrīnu parādīšanos. Bet kā tad brīvā baznīcā esošs cilvēks attaisno sevi, ja tur patiesības Ķēniņš nav vienīgais, kas nes scepteri? Jo šī neaptveramā atbildība ir tikai Viņa ziņā. Katra kancele brīvā baznīcā, no kuras atskan maldu mācība, katra brīvās baznīcas skola, kurā bērniem tiek dota nevajadzīga cilvēku mācība Evaņģēlija piena vietā, katra baznīcas grāmata un laikraksts, kas nepauž tikai nesagrozīto Patiesību un nopietni necīnās pret visām kļūdām, – katra šī lieta ir skaļa apsūdzība brīvajai baznīcai gan kopumā, gan tāpat katram no tās sludinātājiem, skolotājiem un locekļiem. Bēdas brīvai baznīcai, kas nevēlas riskēt ar visu, lai tā būtu kā baznīca, kuras doktrīna ir tīra. Uz to tad attiecas Tā Kunga sprieduma vārds, kas teikts Lāodikejas draudzei: “Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” (Atkl.3:15-16)

Tas pats attiecas uz dzīvi. Samaitātība plūst kā nebeidzama kalnu upe no valsts baznīcas, kurā visi, kas pieder valstij, ir arī uzskaitīti kā baznīcai locekļi, kur viņi tiek stingri turēti ar spēku. Bet kā brīvā baznīca var attaisnoties, kad tajā deģenerējas dzīves disciplīna? Tā Kunga vārds ir skaidrs: “Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm .. ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku. .. Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā.” (Mt.18:15, 17; 7:6) Turklāt, kā brīvā baznīca sevi attaisnos, ja tā neņem vērā Svētā Pāvila vārdus: “Jūsu lielīšanās nav laba. … Izmēziet veco raugu …. izmetiet ārā ļauno [personu] no sava vidus. … Ja kāds neklausa mūsu vēstules vārdiem, ievērojiet [šo personu] un nesaejieties ar to, lai tas justos apkaunots.” (1.Kor.5:6-7, 13; 2.Tes.3:14)?

Bēdas tai brīvajai baznīcai, kurā nekārtīgais, mānīgais un maldus nesošais pasaules bērnu dzīvesveids netiek šķīstīts un traucēts, bet, iespējams, tikai norādīts uz tiem sprediķī ar Ēļa entuziasmu (1.Sam.1-2). Bēdas tai brīvajai baznīcai, kurā labprāt tiek uzņemti pasaules sabiedrotie un līdzgaitnieki, kuriem nav sirdsapziņas. Bēdas tai brīvajai baznīcai, kurā atklāti, nekautrīgi Dieva baušļu pārkāpēji, ļaunuma kalpi un tie, kas atklāti neklausās Kristus balsī, tiek tolerēti, viņus neapklusinot. Tur baznīcas brīvības svētība kļūst par baznīcas lāstu. Šāda brīva baznīca nav svēta pilsēta augstā kalnā, kas apspīd bezdievīgo, tumšo pasauli, bet gan augsts kauna stabs, kura dēļ Kristus vārds un Viņa tīrais Evaņģēlijs tiek zaimots pagānu starpā. Tad briesmīgais Tā Kunga vārds attiecas uz šādu brīvu draudzi: “Ko tu daudzini Manus likumus un ņem Manu derību savā mutē, ja tu ienīsti pamācību un laid Manus vārdus pār galvu?” (Ps.50:16-17)

Tad nu neskatīsimies lepni un pašpārliecināti no augšas uz leju uz samaitātajām valsts baznīcām, padarot mūsu brīvo apustulisko stāvokli par drošības, dīkdienības un iedomības spilvenu. Drīzāk ar svētu ugunīgu centību darbosimies, lai būtu tā, ka jo pilnīgāka ir mūsu brīvība, jo vairāk mēs to uzticīgi izmantotu tīras doktrīnas saglabāšanai un parādot to arī īstā kristīgā dzīvē.