Par Dieva Vārda svētīšanu

Svētīts lai top Tavs Vārds.

Iepriekš redzējām, cik neiespējami ir tas, ka dabiskais cilvēks no sirds un patiesi saka vārdus “mūsu Tēvs”. Lūgšana nav tikai domu, bet visas sirds lieta. Tikai ar jaunpiedzimšanu mēs iegūstam tādu sirdi, kas pati vēlas un alkst pēc tā, ko lūdzam šajā lūgšanā. To iegaumēsim, aplūkojot Tēvreizes pirmo lūgumu!

Vai sirds, kas rūpējas par Dieva Vārda svētīšanu, nekļūst pazemīga un dievbijīga šī Vārda priekšā? Jā, jaunā sirds par šīm lietām rūpējas jau pati no sevis. Mēs esam pieraduši, ka cilvēki vairāk rūpējas par saviem darbiem un savu vārdu. Cilvēkus parasti uztrauc tādas Dieva baušļu prasības kā, piemēram, tev nebūs nogalināt, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs zagt. Par šīm lietām cilvēki mēdz raizēties. Bet kas gan raizējas par Dieva Vārda svētīšanu?

Tomēr tas ir pirmais būtiskais, mūsu Kunga izceltais lūgums. Pēc šī lūguma mērauklas Viņš pārbauda un atklāj mūsu iekšējo stāvokli, iekams vēl esam sākuši par to domāt. Arī farizeji un liekuļi domā par ārējiem darbiem, taču tikai garīgs prāts pievēršas Dieva Vārdam un savai iekšējai būtībai, vārdiem un darbiem, tikai garīgs prāts klausās Viņa Vārdu un rūpējas par Viņa godu.

Lai labāk saprastu, kas šeit domāts, aplūkosim šī lūguma jēgu un saturu “noslēpums, lai arī vairums cilvēku gan bausli, gan lūgumu uzskata par tīrāko sīkumu.

Ko mūsu Kungs Kristus ir domājis ar šo lūgumu – “svētīts lai top Tavs Vārds”? Vispirms pieminēsim Mārtiņa Lutera sacīto, ka Dieva Vārds ir jau svēts pats par sevi, bet mēs šajā lūgšanā lūdzam, lai tas būtu svēts arī mums. Kā tas notiek? Luters to formulē īsā, bet dziļdomīgā skaidrojumā:

Kad Dieva vārdus patiesi un skaidri māca un mēs kā Dieva bērni arī svēti pēc tiem dzīvojam. To palīdzi mums, mīļais Debesu Tēvs! Bet, kas citādi māca un dzīvo, nekā Dieva vārdi māca, tas Dieva Vārdu zaimo mūsu vidū. No tā pasargi mūs, Debesu Tēvs!