Par ticību uz kristīgu draudzi

Es ticu uz vienu svētu kristīgu Draudzi.

Vispirms ir jājautā, kāpēc mēs ticam uz kristīgu draudzi? Atbilde ir tikai viena — tāpēc ka kristīgā draudze ir apslēpta. To nevar redzēt, jo citādi tai nevajadzētu ticēt. Tas ir skaidri saprotams no Kristus vārdiem: “Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā.” (Lk.17:20). Protams, ka tādējādi kļūst skaidrs, ka Romas katoļu un moderno ekumenistu mācība par ārēji redzamu baznīcu ir nepareiza,

Šmalkaldes artikulos Luters ir devis lakonisku kristīgās Draudzes definīciju:

Tā nu, paldies Dievam, septiņgadīgs zēns šajā laikā zina, kas ir draudze, proti — ticīgas, svētas avis, kas klausa sava gana balsi.

Līdz ar to mums kļūst skaidrs, ka baznīca nav ēka, bet kā Luters to skaidro Lielajā Katehismā:

– ..svēto pulciņš un draudze, kurā ir vienīgi svētie zem vienas galvas Kristus, Svētā Gara aicināti, vienā ticībā, prātā un saprašanā; ar dažādām dāvanām, tomēr vienprātīgi mīlestībā, bez dumpja un šķelšanās.

Tātad pareizi ir jāsaka, kā mēs to ari darām Apustuļu ticības apliecībā, nevis baznīca, bet Kristīga Draudze.

Šai Draudzei pieder visi Kristum ticīgie, turklāt ne tikai dzīvie, bet arī mirušie. Atšķirība ir tā, ka mirušie jau ir sasnieguši savu mērķi, bet mēs — vēl esam ceļā uz to.

Tātad ir tikai viena šāda Draudze, jo tai ir tikai viena galva — Kristus, un tikai viena ticība, caur ko draudzes locekli var tikt glābti. Šo kopību — draudzi — sauc par svētu, jo tas Gars, kas to rada un uztur, ir Svētais Gars. To sauc par katolisku jeb vispārēju, jo, lai cik plaši pa visu zemi Draudzes locekļi būtu izkaisīti, tomēr vienmēr un visur tie apliecina vienu ticību, proti — apustulisku. Draudzes ticība, kas pamatojas apustuļu sludināšanā, laika gaitā nav mainījusies, bet arvien palikusi tāda, kāda tā bija apustuļu laikā.

Vienīgi tie, kas pieder šai Draudzei var būt droši par savu pestīšanu, jo vienīgais pestīšanas ceļš ir caur ticību. Tas pieder šai Draudzei, tāpēc ārpus Draudzes nav pestīšanas. Vienīgi šai Draudzei pieder Kristus apsolījums, ka elles vārti to neuzvarēs, un vienīgi šī Draudze ir nemaldīga, jo Dieva Vārdā tai pieder visa patiesība.

Šādi cilvēki ar vienu ticību un cerību, dzīvojot noteiktā vietā un laikā, apvienojas ciešā, redzamā kopībā. Tādējādi vispārējā (katoliskā) Draudze parādās vairāku atsevišķu draudžu veidā, pēc kurām tad ir atpazīstama vispārējā Draudze. To mēs skaidri noprotam no apustuļa Pāvila vārdiem: “Dieva draudzei Korintā, Jēzū Kristu svētītiem, aicinātiem svētajiem un visiem, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu visās vietās, tiklab pie viņiem kā pie mums.”

Katras šādas atsevišķas draudzes pienākums ir ar Svēto Evaņģēliju, tas ir, Dieva vārda sludināšanu un sakramentiem piepulcināt šai sadraudzībai ar Kristu arvien jaunus locekļus. Jaunie draudzes locekļi tiek pieņemti, pamatojoties uz viņu mutvārdu liecību, ka arī viņiem ir tā pati ticība un cerība uz Jēzu Kristu, kas ir visai pārējai kristīgajai Draudzei. Tas pieļauj iespēju, ka daži šo ticību varētu apliecināt tikai ārēji, lai gan patiesībā tai netic. Tomēr arī viņi tiek uzskatīti par kristīgajai Draudzei es piederīgiem tik ilgi, kamēr ārēji turpina apliecināt to pašu ticību. Tas ir tādēļ, ka mēs nevaram ieskatīties citu cilvēku sirdīs, un arī cerības dēļ, ka tie, saskaroties ar Dieva Vārdu un sakramentiem, varētu likt atgriezti un iemantot glābjošo ticību, Tātad baznīca šaurākā nozīmē ir tikai ticīgie, bet plašākā nozīmē — visi tie, kurus vieno viena ticības apliecība un kopīga sakramentu lietošana.

Kristīgā draudze vārda plašākajā nozīmē tiek saukta, par patiesu vai nepatiesu, par ortodoksu vai heterodoksu nevis tādēļ, ka tajā ir lielāks vai mazāks skaits ticīgo vai neticīgo, bet gan atkarībā no tā, vai Evaņģēlijs tajā tiek skaidri vai neskaidri sludināts un žēlastības līdzekļi, ar kuru palīdzību tiek sniegta pestīšana, pareizi vai nepareizi pārvaldīti. Šķīsta un skaidra Evaņģēlija pasludināšana un pareiza sakrarmentu pārvaldīšana tātad ir zīmes, pēc kurām mēs varam pazīt patieso Kristus Draudzi. Visi, kas ir aicināti pestīšanai Kristū, nevar vienādi piedalīties Draudzes vadībā un darbā, tāpēc mācītāji kalpo ne tikai, lai publiski apliecinātu Draudzes ticību, bet arī lai vadītu Draudzi un izšķirtu jautājumus, kādi varētu rasties. Garīdzniecība tādēļ tiek saukta par reprezentatīvo draudzi atšķirībā no kolektīvās draudzes, kurā ir visi Draudzes locekļi.

Garīdzniecība kopā ar draudžu locekļu daļu sanāk kopā koncilos vai sinodēs, lai risinātu svarīgus draudžu jautājumus. Lēmumi, kurus pieņem koncils vai sinode, tad arī kalpo kā likumi draudzēm. Lai koncili varētu kārtīgi darboties, tiem izvēl vadītāju, kurš prezidē par sapulcētajiem, taču viņam ticības jautājumos nevar būt augstāka autoritāte kā citiem. Koncila darbībai arvien ir jābūt balstītai Svētajos Rakstos, un tas nedrīkst pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā ar Rakstiem.