Par mūsu nožēlojamo stāvokli

Tavu brīnumaino žēlastības stāvokli izskaidro kāda vērtīga līdzība par ubagu un pili. Tavas acis vēro brīnumainu pili, ko apskauj liels dabas skaistums un kur rodamas tādas mākslas bagātības, kas tev šķiet kā puse no debesu valstības virs zemes. Bet apmēram jūdzi no šīs pils tu sastopi pavisam nabadzīgu, skrandainu un netīru ceļotāju, un kāds tev saka, ka tas ir patiesais pils mantinieks.

Tev, bez šaubām, tas izklausās pēc lielas nejēdzības un ņirgāšanās. Taču viss noskaidrojas, kad dzirdi, ka šis nabaga ceļotājs tikai pirms brīža atgriezies tēvzemē pēc nepatīkamas uzturēšanās svešatnē, kur tas vispirms ticis aplaupīts, tad vēl vairāk savā miesā un dvēselē tapis novārdzināts, un tas viss tik ļoti pārvērtis viņa ārieni, ka viņu patiešām grūti pazīt. Pēc ilgstošas prombūtnes un atrašanās svešu spēku varā un pakļautībā viņš, saņēmis sirsnīgus aicinājumus no tēva mājām, tomēr ir atgriezies, lai saņemtu savu diženo senču mantojumu.

Noskaidrojis apstākļus, tu sāc saprast šo neticamo stāstu. Vai gadījumā tāds nav arī mūsu stāvoklis, ko atklāj Kristus līdzībā par pazudušo dēlu? Vai cilvēks nav zemu kritis un dziļi grimis dēls, kas vienlaikus tomēr ir arī debesu dēls un Dieva bērns? Kā gan citādi izskaidrot šīs neparastās cilts izcelsmi? Kas ir cilvēks? Ar kādu mērķi tas radīts? Vai tas sākotnēji nebija Dieva bērns? Vai tiešām mēs piederam kritušo garu ciltij? Mēs taču nepielīdzināsim sevi dzīvniekiem!

Blakus visam brīnišķīgajam, ko radīšanas stāsts atklāj par mūsu sūtību, mums būtu jāierauga, ka visas Dieva radības augstākais mērķis un nolūks ir cilvēks kā Dieva bērns, tā ka viss, ko Dievs virs zemes ir radījis, ir tapis cilvēka labā. Kam gan citam tas viss būtu domāts? Vai saproti, cik dārgs Dieva sirdij ir cilvēks! Diemžēl cilvēks atkrita un grēkākrišanas sekas biedē mūs vēl joprojām.

Taču nolaidies zemāk, Bētlemes kūtī, un vaicā sev: ko tu silītē redzi? Vai tu tici, ka šis Bērns ir mūžīgais Dieva Dēls, kas no debesīm nācis un kļuvis par mūsu Brāli? Uzklausi debesu vēstnešu sludināšanu ganiem un vaicā sev, ko tas liecina par cilvēku. Kas ir cilvēks, ja reiz pats Dieva mūžīgais Dēls ir tapis par mūsu Brāli? Vai tiešām tu savu nožēlojamo stāvokli vērtē augstāk par Dieva darbu?

Tāpat uzlūko Viņa cīņu pie krusta, – ko tas maksāja pirmdzimušajam brāļu starpā (Rom.8:29), lai neitralizētu grēku, noņemtu Bauslības lāstu un Viņa miesā nolādētu grēku ar grēku. Vai tiešām tu savus grēkus vērtē augstāk par šo Dieva darbu? Lūdz Dievu, lai Viņš atbrīvo tevi no neticības un velna saitēm! Izlūdzies Dievam gaišas acis ieraudzīt krāšņo un vareno godību, lai droši varētu aizmirst sevi un svētīgā pazemībā sacīt: “Tas ir no Tā Kunga, un tas ir brīnums mūsu acīs. Viņš ir mūs darījis par Saviem bērniem Jēzū Kristū pēc Savas gribas labā nodoma un par slavu Savai augstajai žēlastībai.”

Īsi sakot, tavus grēkus un necienību nekādā gadījumā nevar salīdzināt ar Dieva darbiem. Vai tev būtu jelkas, ko spēj likt pretī Dieva darbam? Tavs nekrietnais grēks un lielais ļaunums nav nekas cits kā nabaga ceļinieka skrandas un netīrumi. Tāds patiesi ir kritušais dēls: viņa skrandas un atkrišana neiznīcina viņa patieso mantinieka stāvokli, tāpēc drīz viņa izskats mainīsies.