Objektīvā un subjektīvā salīdzināšana

Salīdzināšana, kuru Kristus panāca ar savām vietnieciskajām ciešanām un nāvi, tiek pamatoti dēvēta par objektīvo salīdzināšanu. Tā tika paveikta gandrīz pirms divdesmit gadsimtiem, kad mūsu dievišķais Vietnieks mira pie krusta Golgātā (2.Kor.5:18-19; Rom.5:10). Jo tad tika pilnībā apmierinātas visas bauslības prasības, Dieva dusmas tika pārverstas žēlastībā un grēciniekiem tika pasludināta vispārēja grēku piedošana (Jņ.19:30; Rom.5:16, 18-19).

Tādējādi salīdzināšana (attaisnošana) tika nodrošināta bez grēcīgā cilvēka līdzdalības jeb nopelniem, gluži tāpat kā radīšana tika paveikta bez grēcīgā cilvēka līdzdalības. Tādēļ objektīvo salīdzināšanu izraisa nevis cilvēka ticība, bet gan drīzāk cilvēks var būt taisnots ticībā vienīgi tādēļ, ka tā pastāv.

Objektīvo salīdzināšanu, kuru Kristus izraisīja ar savu nāvi, Dievs publiski pasludināja un piedāvāja pasaulei Kristus godības pilnajā augšāmcelšanās notikumā, jo tā ir faktiskā visas pasaules absolūcija jeb attaisnošana (Rom.4:25). Objektīvā visas pasaules salīdzināšana jeb attaisnošana grēciniekiem tiek pasludināta arī Evaņģēlijā un šī iemesla dēļ Evaņģēlijs tiek dēvēts par salīdzināšanas vārdu (2.Kor.5:19). Luters:

Evaņģēlijs ir vēsts par Kristu, patiesu Dievu un patiesu cilvēku, kurš ar savu nāvi un augšāmcelšanos ir izpircis visu cilvēku grēkus, uzveicis nāvi un velnu.

Kristus objektīvo salīdzināšanu, jeb visas grēcīgās pasaules absolūciju un attaisnošanu, ikviens ticīgais gūst ticībā Evaņģēlija apsolījumiem, tādējādi gūdams subjektīvo salīdzināšanu (2.Kor.5:20). Tas nozīmē, ka ikviens individuāls grēcinieks ticībā gūst sev piedošanu, kuru Kristus ar savām ciešanām un nāvi ir nodrošinājis visiem ticīgajiem. Tādēļ pestījošo jeb taisnojošo ticību varētu definēt kā grēkus nožēlojuša grēcinieka personīgu uzticēšanos salīdzināšanai, kura jau ir nopelnīta visai pasaulei. Pestījošā ticība nesniedz pestīšanu tādēļ, ka tā pati par sevīm ļauj salīdzināties ar Dievu, bet gan tādēļ, ka tā ļauj gūt jau esošo salīdzināšanos, kura Evaņģēlijā tiek brīvi piedāvāta visiem grēciniekiem. Apoloģija saka:

Ticība šī vārda patiesajā nozīmē ir uzticēšanās apsolījumam.

Un Konkordijas formula:

Ticība netaisno tādēļ, ka tā būtu kāds labs darbs, kāds izcils tikums, bet gan tādēļ, ka tā izprot Kristus nopelnus Evaņģēlija solījumā un uzticas tiem.

Atšķirība starp objektīvo un subjektīvo salīdzināšanu (attaisnošanu) ir ārkārtīgi nozīmīga un tā ir rūpīgi jāievēro, jo tie, kas noliedz Kristus objektīvo salīdzināšanu, nevar mācīt attaisnošanu ticībā, bez bauslības darbiem. Tiklīdz tiek noliegta bibliskā patiesība, ka “Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams” (2.Kor.5:19), tam seko mācība par attaisnošanu pēc darbiem (arminiānisms, semipelagiānisms, modernisms), jo šādā gadījumā grēciniekam ir pašam jāsalīdzinās ar Dievu, izmantojot savus labos darbus. Pēc pestīšanas izslāpušo grēcinieku pestīšana no sākuma līdz galam ir atkarīga vienīgi no objektīvās salīdzināšanas, kuru Kristus paveica Golgātā. Viņu pašu subjektīvā salīdzināšana jeb attaisnošana ir vienīgi svētīgs šī apbrīnojamā mīlestības darba auglis.