Sadraudzību no sabiedrības ir jāatšķir

Neviens dievkalpojums nedrīkst notikt bez ticības apliecināšanas.

Tas atšķir sadraudzību no sabiedrības. Sadraudzībai ir vai nu jāatzīst sava ticība, vai arī tā jānoliedz. Tā nevar palikt neizlēmusi kā sabiedrība.

Emocionālām noskaņām šeit nav daudz nozīmes. Ticības apliecināšana ir vienīgā patiesā rīcība, ar ko sadraudzība uzņemas atbildību. Tā iekārto savu dzīvi gan iekšēji, gan ārēji caur ticības apliecību. Ar ticības apliecināšanu kopiena atšķir sevi no pasaules.

Ticības apliecībai ir jābūt pilnīgi sirsnīgai atbildei uz Dieva patiesības Vārdu. Ticības apliecināšana ir tūlītējas klātbūtnes jautājums.

Tā nav estētiska noskaņa; par to arī netiek lūgts; var tikai apliecināt: “Es atzīstu un apliecinu tavu patiesību, ak Dievs.”

Šeit nepietiek tikai ar apustuļu ticības apliecību. Ticības apliecināšana ir mūsu patiesās, pašreizējās nostājas jautājums Dieva priekšā. Šeit tikai tradīcijai nevar piešķirta nozīmīgu loma.

Mūsu ticības apliecībā ir jābūt patiesam pašam izrunātajam vārdam, nevis tikai tam, kas ir uzrakstīts. Mūsu mīlestības dēļ pret kopienu mūsu vārdiem ir jābūt tīriem un nepārprotamiem.