Patiesa mīlestība

“No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem.” [1.Jņ.3:16]

Patiesa MĪLESTĪBA pret tuvāko nav mantojums no mūsu miesīgajiem vecākiem. Miesīgi dzimušie neviens neatzīst, kas patiesībā ir patiesa mīlestība un cik augstu tā paceļas. “No tā,” saka Jānis, “mēs pazīstam mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis” [1.Jņ.3:16]. Tikai Kristū mēs varam atpazīt mīlestību, kādu Dievs no mums prasa.

Ikviens, kam ir patiesa mīlestība, vērš savu mīlestību ne tikai uz tiem, kas viņu mīl un dara viņam labu, bet, tāpat kā Kristus, arī uz saviem ienaidniekiem, pasaules bērniem, kas nes savās sirdīs naidu un aizvainojumu. Ikviens, kam ir patiesa mīlestība, nešķiro cilvēkus tajos, ko mīlēt un ko nē, un uzskata mīlestību par parādu, ko viņš katru dienu atmaksā visiem saviem brāļiem pēc miesas. Viņš ikvienu uzskata par Dieva radījumu – Dieva, kurš tik ļoti mīlēja šo cilvēku, ka nodeva Savu Dēlu krusta nāvē. Viņš uzskata šo cilvēku par Kunga Jēzus īpašumu, kas izpirkts ar Viņa asinīm, un par Svētā Gara mājvietu. Kam ir patiesa mīlestība, tas nenoniecina pat visnožēlojamākos un bezdievīgākos; tā vietā viņš augstu vērtē visu cilvēku dvēseles, jo viņš zina, cik ļoti ikviens cilvēks ir dārgs Dievam. Tam, kuram ir patiesa mīlestība, tas nevienam pasaulē nevēl ļaunu. Drīzāk viņš no sirds lūdz, lai viņa brāļiem viss noritētu labi gan laicīgi, gan mūžīgi, un dara visu iespējamo, lai veicinātu viņu labklājību. Viņš priecājas pat tad, ja viņa ienaidniekiem klājas labi, un viņu nelaimes nospiež viņa sirdi. Viņš drīzāk cietīs pats, nekā redzēs citus ciešam. Kad viņam ir šīs pasaules mantas un viņš redz savu brāli trūkumā, viņš neaizver savu sirdi, bet sniedz atvērtu, dāsnu roku, lai palīdzētu. Bet viņš nedod tā, lai taptu redzams vai saņemtu ko labu pretī. Patiešām, viņš labprāt dod pat tad, kad pretī nesagaida neko citu kā vien nepateicību.

Ikviens, kam ir patiesa mīlestība, neuzskata sevi par savu mantu kungu, bet par to pārvaldnieku, un saskaņā ar Dieva Vārdu viņš vēlas izdalīt šīs mantas saviem brāļiem, kuriem tās ir nepieciešamas. Ja viņš ir devīgs, viņš ar to nelepojas, bet turpina uzskatīt sevi par necienīgu kalpu, kurš dara tikai to, kas viņam ir jādara. Ja kāds pret viņu izturas netaisnīgi, viņu satrauc nevis tas, ka viņam nodarīts pāri, bet gan tas, ka viņa ienaidnieks ir grēkojis pret Dievu un tādējādi zaudējis Viņa žēlastību. Šī iemesla dēļ viņš vienmēr ir gatavs izlīgumam un labprāt atmet savas tiesības panākt mieru. Kam ir patiesa mīlestība, tas nepriecājas par sava ienaidnieka krišanu. Viņš ar prieku nerunā par citu grēkiem un neveiksmēm un pēc labākās sirdsapziņas tos attaisno, cik vien spēj, meklēdams tikai grēcinieka labumu un atgriešanos. Viņš arī cenšas palīdzēt savam tuvākajam, pat par savas dzīvības cenu.

Šī mīlestība pret tuvāko nemīt nevienā miesīgi dzimuša cilvēka sirdī. Šī mīlestība ir ticības meita, tā ir Svētā Gara auglis. Tikai tas, kura sirdi ir izmainījis Dievs, var mīlēt tik universāli, tik patiesi, tik sirsnīgi, tik nesavtīgi, tik pašaizliedzīgi, tik pazemīgi, tik tīri, tik nenogurstoši un tik uzticīgi līdz nāvei. Neviens nevar dot sev šo mīlestību. Kad viņš tiek pamodināts no grēkiem un atpazīst savu neizsakāmo postu bez Kristus, viņš cenšas rast mieru savai nemierīgajai sirdij, žēlastību sava parāda dēļ un piedošanu par saviem grēkiem. Tad, atradis to visu Kristū, viņš saprot, ka Dievs uz viņu vairs nedusmojas, ka Kristū viņš tiek pieņemts kā Viņa bērns un ka, neskatoties uz savu necienīgumu, dzīvība un pestīšana viņam tiek dota par brīvu. Tas liek grēcinieka sirdij atvērties, lai mīlētu To, kas viņu mīlējis no mūžības. Tad Svētais Gars ielej Dieva mīlestību šajā sirdī, un cilvēks ar prieku ir spiests darīt labu saviem līdzcilvēkiem un no visas sirds un ar visu savu spēku tiekties pēc viņu laicīgās un mūžīgās labklājības.