Dievs nevēlas mums dāvāt svētlaimi ar laicīgām lietām

“Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.” (1.Jņ.4:19)

Dievs mūs nav radījis šai pārejošajai pasaulei. Tai Dievs ir radījis dzīvniekus, bet cilvēks nav dzīvnieks. Un tamdēļ Viņa radītie šīs zemes labumi nav domāti, lai apmierinātu mūsu nemirstīgo garu. Nē, Dievam bija neizsakāmi augstāks, cēlāks nodoms, mūs radot. Viņš gribēja darīt mūs svētītus nevis tā, ka mēs priecātos un mīlētu šai pasaulei radītās lietas, bet gan, lai mēs priecātos par Dievu un mīlētu Viņu. Nabaga pazemotais cilvēks ir piedzimis ar cēlu likteni, tas ir, lai ar savu mīlestību aptvertu vislielāko labumu un būtu mūžīgi svētīts sadraudzībā ar Dievu.

Bet cilvēks krita grēkā, un līdz ar šo krišanu viņa sirdī notika šausmīgas pārmaiņas. Kopš tā brīža neviens cilvēks miesīgi nav dzimis ar zināšanām par savu cēlo likteni; un, kad šis liktenis viņam tiek pasludināts, viņam nemaz nav vēlēšanās to iegūt. Visiem cilvēkiem ir palikusi vēlme pēc atpūtas, pēc miera un pēc svētlaimes. Tomēr pēc grēkā krišanas neviens no mums pēc savas miesīgās dabas vairs nemeklē svētību pie Dieva, tā vietā meklē svētību pasaules labumos. Dieva svētā bauslība stāv kā ienaidnieks starp Dievu un cilvēku iedzimto samaitātību. Tāpēc cilvēks vai nu pārdroši un neprātīgi grēko pret Dievu, vai arī tikai ārēji pakļaujas Dieva kārtībai, cenšoties ievērot Viņa baušļus, jo baidās no dusmām un soda. Tā nu pēc savas miesīgās dabas neviens cilvēks nevēlas iekļūt debesīs tāpēc, ka mīl Dievu un atrod Viņā savu svētlaimi; tā vietā viņš cer uz Debesīm, tāpēc ka viņš nevēlas tikt nosodīts ellē.

Ak, mēs, nožēlojamie cilvēki, cik dziļi esam krituši! Dievs nevēlas mums dāvāt mieru un svētlaimi ar redzamām, laicīgām, bojāejai paredzētām lietām. Viņš vēlas dāvāt mums Sevi, mūžīgo, augstāko labumu. Bet mēs labprātāk sevi iepriecinām ar šīs pasaules īslaicīgajām lietām! Kā tad mūsu sirdīs no jauna var ienākt Dieva mīlestība, kurai mēs esam radīti un vienīgi kurā mēs varam patiesi būt svētīti?

Svētais Jānis šodienas lasījumā atbild uz šo jautājumu. Viņš parāda, kā Dievs vēlas ienākt mūsu sirdīs, sakot: “Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.” (1.Jņ.4:19) Patiešām, Tas Kungs ir mūs pirmais mīlējis, un mēs Viņu nemaz neesam mīlējuši, bet gan drīzāk esam Viņu ienīduši. Pēc miesīgās dabas mēs esam Dieva ienaidnieki, kas ir tikai Viņa atriebības, nevis Viņa mīlestības cienīgi. Tomēr Dievs ir mūs mīlējis no mūžības, pirms mēs piedzimām. Viņš ir mūs tik ļoti mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu. Agrāk mums bija jābīstas no savas sirdsapziņas, no nāves un no elles šausmām, bet tagad mēs esam atjaunoti un tiekam mierināti un iedrošināti ar to, ka Jēzus Kristus, Dieva Dēls, nāca pasaulē, lai glābtu grēciniekus. Kad, darbojoties Svētajam Garam, mēs tam visam no sirds ticam, kad ticībā piedzīvojam Dieva mīlestību Kristū, apzinājušies savu ļaunumu, tad Dieva mīlestība no jauna tiek ielieta mūsu sirdīs.

Nav iespējams tuvoties lielajai Dieva mīlestības ugunij Kristū tā, ka tā neiekvēlinātu mūsos dedzīgu pretmīlestību uz Dievu. Bet kāpēc tik maz cilvēku mīl Dievu? Tas ir tāpēc, ka viņi savā sirdī nav izbaudījuši mīlestību, ko Viņš jūt pret viņiem. Ja viņi to būtu izbaudījuši, viņi patiesi degtu mīlestībā uz Dievu. Viņi mīlētu Viņu vairāk kā skopulis mīl savus zemes labumus, vairāk kā māte mīl savu bērnu un vairāk kā līgava mīl savu līgavaini. Ikviens, kas zina, cik liels grēcinieks viņš ir un ka ir Dieva pieņemts Kristū, tas visu pasauli atmetīs Kristus dēļ. Viss pārējais viņam šķitīs mazs, sasmacis un rūgts. Tad viņš atzīs, ka tikai Dievs ir viņa mīlestības vērts. Viņā tad viņš atrod visu, ko viņa sirds vēlas. Tā kā viņš ir samierināts ar Dievu, tad viņam jau ir atvērtas Debesis ar visu milzīgo svētību.