Par mantojumu un derību

“Viņa [Sāra] sacīja Ābrahamam: “Padzen šo kalponi un viņas dēlu, lai šīs kalpones dēls nebūtu mantinieks kopā ar manu dēlu Īzaku.”” [1.Moz.20:11]

Tas, kas sacīts par mantojumu, nav jāsaprot tā, it kā Sāra gribētu pilnīgi izslēgt Ismaēlu no mantinieku vidus – viņa vienkārši grib sacīt, ka Ismaēls un Īzaks nevar tikt uzskatīti par līdzvērtīgiem mantiniekiem, bet Īzakam piederas paturēt savu īpašo mantojuma daļu.

Sāra runājusi Svētajā Garā un turējusies pie drošā apsolījuma par savu dēlu, ko bija dzirdējusi.

Ismaēlam gan arī bija dots apsolījums – iepriekš, 17. nodaļas 20. pantā Tas Kungs Ābrahamam saka: “Bet par Ismaēlu Es tevi esmu uzklausījis; Es svētīšu arī viņu; Es likšu tam būt auglīgam un viņu ļoti, ļoti vairošu; divpadsmit valdnieki viņam tiks dzemdēti, un Es viņu darīšu par lielu tautu.”

Ābrahams nebija pievērsis tik lielu uzmanību apsolījumam, tādēļ Dievs viņam vēlreiz skaidri saka: “No Īzaka tiks dēvēti tavi pēcnācēji.” Dievs nenoraida Ābrahama labo gribu un likumīgo labvēlību pret sievu un dēlu, kas viņam ir mīļi – Dievs tikai noraida uz apsolījumu, kas saka, ka arī Ismaēlu Tas Kungs grib darīt par lielu tautu, taču derību Viņš slēgs ar Īzaku. Šai atšķirībai dievbijīgā māte pievērš lielu uzmanību, turpretī Ābrahams to nav tik ļoti ievērojis, ko viņa sirdī ir liela mīlestība pret dēlu. Tādēļ pats Dievs viņam pavēl paklausīt tam, ko sacījusi Sāra, jo viņa ir runājusi, turēdamās pie Vārda.

Ābrahams nebija pievērsis tik lielu uzmanību apsolījumam, tādēļ Dievs viņam vēlreiz skaidri saka: “No Īzaka tiks dēvēti tavi pēcnācēji.” Dievs nenoraida Ābrahama labo gribu un likumīgo labvēlību pret sievu un dēlu, kas viņam ir mīļi – Dievs tikai noraida uz apsolījumu, kas saka, ka arī Ismaēlu Tas Kungs grib darīt par lielu tautu, taču derību Viņš slēgs ar Īzaku.

Dotie apsolījumi bija divējādi. Laicīgais apsolījums bija ticis Ismaēlam, bet mūžīgais un garīgais – Īzakam.