Vieta, kurā tikai pārnakšņojam

“Ābrahams devās uz kādu zemi dienvidos, kur apmetās dzīvot starp Kedemu un Šūru un uzkavējās kā svešinieks Gerārā.” [1.Moz.20:1]

Pravieši un citi svētie ir rūpīgāk aplūkojuši šo Ābrahama svešniecību jeb svētceļnieka dzīvi, redzēdami tajā atgādinājumu, ka ir jāgaida cita zeme, cita tēvzeme, nevis šī miesīgā, iznīcīgā valstība. Jo citādi tēvam Ābrahamam būtu dota šī laicīgā valstība, kas viņam bija apsolīta. Taču viņš savā dzīves laikā nesaņem savā īpašumā ne pēdu šīs zemes. Jā, pat vietu, kur tika apglabāta Sāra, Ābrahams bija pircis par savu naudu.

Vēstulē ebrejiem [11:8-9] vienkāršās lietas tiek ietērptas Garā. Šīs parastās lietas ir notikušas ticībā – Ābrahams ticībā ir ņēmis sievu, ticībā dzīvojis dažādās vietās kā svešinieks, tas ir, visur turējies pie Dieva apsolījuma jeb Vārda un gaidījis citu pilsētu un mājvietu, ne šīs zemes valstību. Šo dzīvi viņš ir tikai lietojis, gluži kā ēdienu un dzērienu. Tādēļ arī mums jāmācās izmantot šo dzīvi kā ceļinieku mājvietu, kurā tikai pārnakšņojam.

Ja šādi sapratīsi Ābrahama svētceļnieka dzīvi, to, ka viņš bijis svešinieks tai zemē, kurā dzīvojis, tad neteiksi, ka tā ir vienkārša, parasta lieta; jo tas ir ticības darbs, un Ābrahama ticība ir bijusi ļoti dedzīga un stipra.