Kristus debesbraukšanas nozīme mums

“Pirmajā grāmatā, Teofil, esmu stāstījis par visu, ko Jēzus darījis un mācījis no paša sākuma līdz tai dienai, kad, caur Svēto Garu devis pavēles apustuļiem, ko bija izredzējis, Viņš tika uzņemts debesīs. Tiem Viņš arī pēc Savām ciešanām ar daudz skaidrām zīmēm bija dzīvs parādījies un, četrdesmit dienas viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību. Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” To sacījis, Viņš, tiem redzot, tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm. Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: “Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.”” [Ap.d.1:1-11]

Kristus debesbraukšana, kāda tā notika mācekļu acu priekšā, ir – var teikt – tikai daļējs šī notikuma attēlojums. Viņš kā ērglis pacēlās gaisā, pretēji tam, ko varētu sagaidīt no cilvēka ķermeņa. Ar to Viņš parāda, kādi būs mūsu ķermeņi pēc augšāmcelšanās. Tie būs kā īsti ķermeņi ar miesu un kauliem, bet vairs nebūs tik smagi un stīvi kā tagad. Ar savām domām mēs tagad varam ātri iedomāties sevi tālās vietās, bet kādu dienu mēs to spēsim darīt ar saviem ķermeņiem. Pēc Kristus augšāmcelšanās akmens uz Viņa kapa un aizslēgtās augšistabas durvis netraucēja Viņam iziet tiem cauri, lai gan neviens nevarēja pateikt, kā Viņš to izdarīja. Pēc tam Viņš ļāva Sevi redzēt un tad atkal padarīja Sevi neredzamu, – kā vien Viņš gribēja. Vienu brīdi Viņš bija vienā vietā, bet citā brīdī Viņš bija kaut kur citur. Viņš varēja ceļot pa gaisu vai pa ūdeni tikpat viegli kā pa zemi. Mums ir jāpagaida līdz šīs dzīves beigām, lai paši piedzīvotu šo godību. Jo tad mūsu miesa būs kā Kristus pagodinātā miesa saskaņā ar darbu, ar kuru Viņš visu var pakļaut Sev.

Bet šī nav vissvarīgākā Kristus debesbraukšanas zīme. Tas, ka Kristus tika uzņemts debesīs un nošķirts no zemes ar mākoņiem, norāda, ka Viņa garīgā valstība, kā norāda Pāvils, ir augstāka par šo [Ap.d.1:9]. Tā ir Debesu valstība, un tā paliks neredzama, līdz tā tiks atklāta.

Ar augšāmcelšanos Kristus tika padarīts par Kungu pār visu saskaņā ar Savu cilvēcisko dabu, lai Viņš varētu teikt: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes” [Mt.28:18]. Īpašības, kas Kristum piemita kopš mūžības, saskaņā ar Viņa dievišķo dabu, tika paturētas arī Viņa cilvēciskajā dabā, bet Viņš tās izmantoja tikai retos gadījumos Savas pazemošanas laikā. Pat pēc augšāmcelšanās Kristus saskaņā ar savu cilvēcisko dabu uzreiz neuzņēma valdīšanu pār visām lietām. Tas notika pēc debesbraukšanas, kad arī saskaņā ar Savu cilvēcisko dabu Viņš pilnībā sāka lietot to pašu majestātiskumu un spēku, kas piemīt Tēvam.

Mūsu cilvēciskā izpratne, protams, to visu nespēj aptvert. Kristus debesbraukšana joprojām ir ticības artikuls, ko mēs neaptveram ar savu saprātu, bet ticam savās sirdīs ar pazemību. Tas attiecas gan Kristus valstības diženumu, gan tās garīgo raksturu. Mūsu Ķēniņš, ieejot Savā valdīšanā, atstāja pasauli, tādējādi skaidri paziņojot, ka Viņa valstība nav no šīs pasaules un tai nav nekāda sakara ar laicīgām un redzamām lietām. Debesbraukšanai vajadzētu padzīt no galvas visas domas par to, ka cilvēkam vajadzētu no Kristus lūgt pasaulīgo spēku, labumus un godību vai ka ārēji, pasaulīgi darbi ir noderīgi Dieva priekšā. Savā valstībā Kristus piešķir mums Debesu labumus, žēlastību, labvēlību, piedošanu, taisnību, pestīšanu no grēka un nāves un mūžīgo dzīvību.

Debesbraukšana no mums prasa, ka, ja mēs vēlamies dzīvot Kristus vadībā Viņa valstībā, mums jāfokusē savas domas uz Debesīm un nav jāmeklē glābšana šīs pasaules labumos. Kā saka pats Kristus: “Jo kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” [Mt.6:21] Tā kā Kristus sēž Savā tronī Debesīs, tad nu mūsu sirdīs ir jākvēlo nemitīgām ilgām pēc Debesīm.