Žēlastības pārbagātība izdeldē mūsu grēkus

Tālab mācīsimies noraidīt aplamo uzskatu, ka bez šī ticības pasludinājuma ir vēl kāds cits pasludinājums, kas dāvina Svēto Garu un svētdarīšanu. Nē, Svēto Garu spēj dāvināt tikai evaņģēliskais ticības pasludinājums un nekas cits. Neviens cilvēks netop ticīgs un attaisnots Kristū kā vien Svētā Gara spēkā.

Tikai tur, kur mājo Svētais Gars, Viņš īsteno Savu svētdarīšanu, kā dziedāts senā dziesmā:

Ticība ar Svēto Garu mūs no jauna dzemdina, miesas prātu nonāvē, rada mūsos jaunas dziņas.

Tāpēc visa dievbijība, kas nav dzimusi no ticības un žēlastības, ir tikai dabiski “miruši darbi” vai arī piespiesti “Bauslības darbi”, kas atrodas zem lāsta. Apustulis uzsver to, ko jau iepriekš apskatījām: “Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam” (Gal. 2:19). Un vēl: “Tagad turpretim bauslība zaudējusi savu spēku pār mums, jo mēs viņai, kas mūs saistīja, esam miruši, tā ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta” (Rom. 7:6).

Tā sludina Tas Kungs, sacīdams: “..Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs.. ..jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!” (Jer. 31:33). Taču šī Dieva svētdarīšanas mācība nekādā gadījumā neizslēdz laipnas pamācības vai uzticama dārznieka paveiktus zaru tīrīšanas darbus, vienlaikus atklājot, cik bezjēdzīgi ir apkopt mirušos zarus, – tādus atliek vien iemest ugunī un sadedzināt (Ps. 94:12; Jņ. 15:1–6).

Dvēseles iekšējā dzīve, mīlestība un labprātība uz visu labo izriet vienīgi no tā, ka žēlastības pārbagātība izdeldē mūsu grēkus, kausē mūsu sirdi un dāvina tai Svēto Garu. Tieši tā mums jāsaprot mūsu Kunga vārdi: “Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs.. ..jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!”

Par šādu žēlastības pilnu padomu runā mūsu baznīcas tēvs M. Luters:

Kad mūsu Kungs ar visiem Saviem baušļiem, tiesām, draudiem, sodiem un mokām nespēja padarīt cilvēkus labus un dievbijīgus, bet redzēja, ka viņi tikai ārīgi un piespiedu kārtā izpilda kādus darbus un iekšēji draudu un piespiešanas dēļ kļūst nodevīgi, Tas Kungs pie Sevis sacīja: “Es tagad pret cilvēkiem izturēšos citādi. Es darīšu tiem tik daudz laba, ka viņiem cits nekas neatliks kā Mani mīlēt. Es piedošu viņu pārkāpumus un nepieminēšu viņu grēkus, tad viņi Mani mīlēs. Es slēgšu ar tiem jaunu derību un dāvāšu tiem Savu Dēlu. Viņš uzņemsies visu Bauslības piepildīšanu uz Sevi un beigās cietīs viņu pelnīto lāstu pie pazudināšanas koka. Tā viņi kļūs pilnīgi brīvi no Bauslības, un Es viņus iepriecināšu ar Savu mūžīgo apžēlošanu un mīlestību un gādāšu tiem mūžīgo glābšanu pie Sevis debesīs. Tāda būs mūžīgā derība, ko Es ar tiem slēgšu, saka Tas Kungs.”

Par šo Dieva žēlastības pilno padomu un mūžīgo derību, ka Dievs Sava Dēla dēļ vairs nesodīs grēkus tiem, kas dzīvo ticībā Viņam, un netiesās pēc Bauslības, ir trāpīgi rakstījis arī evaņģēliskais Dr. Antons:

Bauslība ir Dieva nemainīgā griba un nodoms, tādēļ dievišķās Bauslības stingrība Viņa vārdos nav nekā citādi mīkstināma kā vien ar to, ja šī Bauslība pilnībā tiek piepildīta. Bauslības Devējs nekad necerēja, ka kritušie cilvēki piepildīs Bauslību, tāpēc Viņš, mūžīgais un uzticīgais Dievs, Savas mūžīgās žēlsirdības un mīlestības dēļ pret Saviem kritušajiem bērniem ir atsvabinājis cilvēkus no pilnīgās taisnības prasībām. Savā dievišķajā gudrībā Viņš atrada citu veidu, kā vienlaikus saglabāt Bauslības spēku un piepildīt Bauslību Savā mīļotajā Dēlā, kuru mums dāvāja. Tādējādi Bauslība nav zaudējusi nenieka, bet iemantojusi gan spēku, gan piepildījumu. Un, tā kā Dievs ir pieņēmis Kristus pilnīgo maksu un gandarījumu, tad nekāds cits piepildījums glābšanai vairs nav nepieciešams. Bauslība nav palikusi kaunā nedz no Kristus puses, nedz arī no ticīgo puses, kas Viņu pieņēmuši, – tie ir Viņa brāļi un māsas, kas dzīvo no Viņa žēlastības. Tā Bauslība saglabā savu patieso godu un spēku pie visiem cilvēkiem virs zemes, kad tie dzird, cik dārgs piepildījums tai ir prasīts un dots. Tomēr ticīgie joprojām ir apslēpti Kristū un tapuši pilnīgi Viņā (Kol. 2:10), tāpēc Bauslība pret viņiem vairs neizvirza nekādas prasības, jo tā ir pilnīgi piepildīta.

Tā kā grēks ir izpirkts un Bauslība apmierināta, ticīgajam vairs nav jābīstas no Dieva dusmām, jo tam pieder visa dievišķā mīlestība un tēvišķā laipnība, ko neviens cilvēcisks prāts nespēj satvert, nedz noticēt mīlestībai, ar kādu Dievs apskauj un aprūpē Savus bērnus. Jo Dievs Savā dziļākajā būtībā ir bezgalīga mīlestība – “Dievs ir mīlestība” (1. Jņ. 4:8), kuru neaizkavē nedz grēks, nedz Bauslība.