Kristība visu baznīcu dara Kristum tīkamu

Tāpat kā Kristības mazgāšana 1.Kor.6:11 ir parādīta kā kristiešu draudzes noteicošais faktors, tā Ef.5:25–27 mazgāšana ar Dieva vārdu dara draudzi svētu:

“Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to darītu svētu, šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu, , Sev Savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas.”

Kristība šeit nav parādīta kā individuāls iniciācijas rituāls, bet kā darbība, kas visu baznīcu dara Kristum tīkamu. Tā kā Kristība savieno ar Kristu, kristītie iegūst tās pašas raksturīgās īpašības, kādas ir Kristum. Šajā gadījumā vīri, kas ir kristīti Kristū, savām sievām parāda tādu pašu mīlestību, kādu Kristus parādīja Savai baznīcai, kura ir Viņa līgava.¹

Līdz ar priekšstatu par mazgāšanos atdzimšana jeb piedzimšana no jauna ir ievērojams Kristības aspekts Jaunajā Derībā. Augsburgas ticības apliecības 2.artikuls runā par iedzimtā grēka postošo iedarbību: tas “pazudina un ieved mūžīgajā nāvē tos, kas neatdzimst caur Kristību un Svēto Garu”. Mazajā katehismā Kristības iedarbību Luters skaidro ar vārdu “atdzimšana”, kuru viņš ir pārņēmis no Vulgātas, Tit.3:5. Šis tulkojums parasti tiek lietots izdevumos angļu valodā. Atdzimšanas ideja Augsburgas ticības apliecības 2.artikulā dara Kristību par iniciācijas sakramentu, kas ir nepieciešams rituāls, lai pārietu no vecās dzīves jaunajā. Lutera priekšstati par vecās dzīves beigām un jaunās sākumu atklājas viņa lietotajos tēlos par vecā cilvēka nogalināšanu un jaunā cilvēka augšāmcelšanos Kristū (Rom.6:4). Atgriešanās tiek saprasta saistībā ar nāvi un augšāmcelšanos, ko simbolizē un īsteno Kristības akts.

Šis darbs jeb ceremonija ir tā, ka kristāmais trīs reizes tiek pagremdēts, lai ūdens pilnīgi apņemtu viņu, un pēc tam atkal izcelts no ūdens. Šīs divas lietas – pagremdēšana ūdenī un izcelšana no tā – norāda uz Kristības spēku un veikumu, kas ir vecā Ādama nonāvēšana un pēc tam – jaunā cilvēka augšāmcelšanās. Gan vienam, gan otram jānotiek mūsos visu šīs dzīves laiku.

Atdzimšana attiecas tieši uz patieso kristīgās dzīves sākumu Kristībā. To var aizstāt arī ar piedzimšanu no jauna, tas ir, iniciāciju baznīcā. Lai gan Kristība tikai vienreiz aizsāk kristieša dzīvi, tās atjaunojošās īpašības paliek uz mūžu.

Tādējādi kristīga dzīve nav nekas cits kā Kristība, kas, reiz aizsākusies, turpinās dienu no dienas.

 Šis uzskats ir pretstatā Romas katoļu uzskatam, kur drīzāk nožēla, nevis Kristība kalpo par patvērumu, kurā kristietis atrod piedošanu.²

Tit.3:5 tiek lietots gan Mazajā, gan Lielajā katehismā, lai aizstāvētu priekšstatu par Kristību kā “mazgāšanu atdzimšanai”. Šeit jājautā, vai atdzimšana vēstulē Titam atsaucas uz to pašu, par ko runā Jēzus sarunā ar Nikodēmu: “..ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā..” (Jņ.3:5). Tit.3:5 lietotais grieķu vārds παλιγγενεσία, kas ir tulkots kā “atdzimšana”, tikpat labi var norādīt uz jaunu radīšanu kā uz jaunu dzimšanu jeb atdzimšanu. Tas nozīmē, ka Dievs Kristībā no jauna aizsāk mūsos jaunu radīšanu, atjaunojot mūsu dzīvē Svēto Garu. Šie vārdi atspoguļo Svētā Gara darbību 1.Moz.1:2; Gars tagad Kristībā aizsāk jaunu radīšanu. Tit.3:5 nenozīmē tikai to, ka mēs esam no jauna piedzimuši, bet ka Dievs mūs atkal rada un dara jaunus Kristībā (λουτροῦ παλιγγενεσίας καὶ ἀνακαινώσεως πνεύματος ἁγίου – “ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā”). Īstajā nozīmē Kristība ticīgajam ir jaunu debesu un jaunas zemes aizsākums.³

 Tas, ko Dievs dara Kristībā, radot jaunas radības, ir tikpat iespaidīgi kā radīšana 1.Mozus grāmatā. Izpratne par Kristību Tit.3:5 kā Dieva aizsākto jauno radīšanu mūsos ar Svētā Gara palīdzību atgādina atdzimšanas izpratni,  piemēram, johanniskajā literatūrā.⁴ Runājot par radīšanu Kristībā, Luters nelieto Tit.3:5, bet tādu tēlu kā vecā Ādama slīcināšana, lai tā vietā nāktu jaunais attīrītais cilvēks.⁵

2 – “Grēki, kas izdarīti pēc Kristības, tiek piedoti ar īpašu sakramentu, ko sauc par atgriešanās, grēksūdzes, Gandarīšanas jeb Izlīgšanas sakramentu.”

3 – Sal. ar Atkl.21:1, kur grieķu vārds, kas nozīmē “jauns”, tiek lietots saistībā ar atjaunoto radību: Καὶ εἶδον οὐρανὸν καινὸν καὶ γῆν καινήν.

4 – Pretēji izpratnei kā “atdzimšanai” Reginam Prenteram ir stipri argumenti, lai to saprastu kā augšāmcelšanos. Viņš norāda, ka Matejam (19:28), Filonam un Jozefam tā nozīmē augšāmcelšanos: “Tas var nozīmēt tikai to, ka Kristības atdzimšana un atjaunošanās ir patiesās augšāmcelšanās priekšnojauta un sākums”.

5 – Karls Bārts ir pielicis lielas pūles, lai “jaunas radības” tulkojumu lietotu pret sakramentālu Kristības izpratni. Saskaņā ar Bārtu šis viedoklis pamatojas izpratnē, ka “jauna radība” ir jāsaista ar Jņ.3:5. Mēs piekrītam Bārtam, ka pareizais tulkojums ir “jauna radīšana” (atkalradīšana) un nevis “atdzimšana”. Bet viņš secina, ka tā ir atsauce uz to, kas notika Jēzū Kristū un Svētā Gara izliešanā, nevis tajā, ko viņš sauc par ūdens Kristību. Bārts būtu varējis lietot to pašu tulkojumu, lai nonāktu pie tieši pretējiem secinājumiem. Lai gan jau atdzimšana ir neizprotama, tomēr jauna radīšana ir varenāka. Slavenais baptistu pētnieks Bīslejs-Marejs, vairākkārt atsaucoties uz λουτρόν (mazgāšana) savā darbā Baptism in the New Testament, uzskata to par atsauci uz Kristību un nevis uz to, ko Dievs darīja Jēzū Kristū; tomēr viņš nesaista atdzimšanas procesu ar ūdeni. Domājams, ka Bārta ekseģētiskie secinājumi nav nekas vairāk kā iepriekšpieņēmumi, kas balstīti viņa teoloģiskajā sistēmā, proti, ka Dieva darbība Jēzū Kristū ir vienīgā, kura sniedz atklāsmi.