Dievs nav novērsis no mums savas acis

“Vai tad es neesmu Viņu redzējusi, kas mani redz!” [1.Moz.16:13]

Šie ir tāda cilvēka vārdi, kas par kaut ko ir pārsteigts un priecīgs. Ak – Hagare grib sacīt – kā gan varēju būt tik neticīga! Es agrāk nedomāju, ka Dievs par mani rūpējas un necerēju, ka redzēšu Dievu vaigā, bet biju gatava redzēt Viņu tikai no mugurpuses, tas ir, es domāju, ka Dievs no manis novērsies. Bet nu saprotu, ka Viņš man rādīja nevis savu mugurpusi, bet vaigu. Viņš gan mani ir redzējis jau agrāk, bet es, savu bēdu un grūtību nomākta, nebiju spējusi Viņu pazīt. Nu es Viņu pazīstu – es zinu, ka Viņš mani mīl un rūpējas par mani.

Tā nu šī ir gluži kā visu dievbijīgo kopīgā dziesma. Jo, kad mums ir bēdas un posts, mēs redzam Dievu no mugurpuses, tas ir, domājam, ka Viņš no mums novērsies – kā Viņš saka: “Dusmu uzplūdumā Es tev mazu brīdi apslēpu savu vaigu, bet ar mūžīgu žēlastību Es par tevi apžēlošos” [Jes.54:8], tas ir, sākumā Es izturējos tā, it kā tevi nepazītu vai būtu tevi atmetis (jo redzēt Dievu no mugurpuses, tas nozīmē – nejust neko citu, kā vien bēdas un bailes), bet, kad kārdinājums ir garām, šķiet, ka tieši tad, kad Dievs mums bija parādījis savu mugurpusi, Viņš rādījis savu seju; un Viņš mūs nav atstājis, tikai uz īsu brīdi novērsis no mums savas acis.