Kristieša svētdarīšanas pamats

Tā runā apustulis: “Jo Kristus mīlestība mūs vada, kad tā spriežam: tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši” (2.Kor.5:14-15). To pašu viņš sacīja, rakstīdams: “Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam, Tam, kas uzmodināts no mirušiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam!” (Rom.7:4)

Par visiem labajiem darbiem, ko tu dari legālistisku (Bauslības) motīvu dēļ, tu algu saņem jau šeit, virs zemes, un šie darbi, protams, ir labi un derīgi taviem tuvākajiem un tavam namam. Tomēr tā nekādā gadījumā nav patiesa svētdarīšana, un tie nav Dievam tīkami un labi darbi, kādus Viņš uzslavēs pastarā dienā. Glābšanas ziņā tu vari aiztaupīt pūles, gādājot sev labo darbu nopelnus, jo tie ir tikpat nederīgi kā dzīve grēkā.

Tevi neglābs svētums, kas izriet no legālistiskas Bauslības motivācijas: jo “visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta; jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā” (Gal.3:10). Tev ir tikai tik daudz svētdarīšanas un labo darbu, cik tu dari, būdams brīvs no Bauslības un rīkodamies žēlastības vadīts. Tas ir rūpīgi jāievēro un cieši jāieraksta savā prātā: tev ir tikai tik daudz svētdarīšanas un labu darbu, cik izriet no žēlastības, ticības, mīlestības un sirds, kas brīva no Bauslības.

Varbūt kāds jautās: “Vai tiešām Bauslībai nav nekādas nozīmes kristieša svētdarīšanā? Vai tiešām kristietis allaž deg ticības priekā un mīlestībā, ka tas nekad nerīkojas Bauslības motivēts?” – Atbilde: Bauslība arī svētdarīšanā allaž kalpo kā gaisma un mēraukla. Turklāt šī mēraukla mums kļūst par pārmācību – nepieciešamu, veselīgu pārmācību un mūsu nepakļāvīgās sirds satriekšanu, kura mēdz drīz atkal iekrist lepnībā, pašpaļāvībā, vieglprātībā un tamlīdzīgās kaitēs.

Taču kristieša svētdarīšanas pamatam un motivācijai arvien jābūt lielajai žēlastībai. Tas jāsaprot šādi: ir tiesa, ka Dieva žēlastības gaisma ne vienmēr ticībā deg vienlīdz spoži, dzīvi un spēcīgi. Mana svētceļojuma laikā ticība, prieks un mīlestība manī bieži pavājinās, un, lai cik nopietni es to koptu, manī ne vienmēr ir šī dedzīgā ticība, kādu es vēlos.

Taču, ja vien es Kristū paļaujos uz Dievu, runāju ar Viņu kā bērns ar tēvu un uzticos žēlastības stāvoklim, cieši turos pie Viņa apsolījumiem pat ar vārgu un izkaltušu ticību, tad šī ticība arvien no jauna manī radīs labprātīgu garu, kas savaldīs miesu saskaņā ar Viņa baušļa vārdiem. Iespējams, es nejūtu sirdī tādu vieglumu kā priecīgos brīžos un sajūtas ticības ceļojuma laikā nereti ir ļoti smagnējas. Bieži es sirdī vairāk jūtu Bauslību, nevis Evaņģēlija žēlastību un labpatiku. Taču atšķirībā no tiem, kas turas pie Bauslības darbiem un domā, ka žēlastības stāvoklis un svētdarīšana ir atkarīga no dievbijības pūlēm un paša darbiem, patiesi ticīgie arī savos grūtākajos brīžos novēršas no sevis un savu pašpaļāvību uztver kā ienaidnieku.

Ticīgais šādu pašpaļāvību nosoda un neuzticas sev, bet uzticas Dieva vārdiem, ka mūsos joprojām mīt grēks un nespēks un ka tikai Kristū ir visa mūsu taisnība un spēks. Ticīgais tiecas, lai varētu satvert Kristu, iepazīt Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un apzināties, ka, pat ciešot vājību, viss ir glābjams un dziedināms Viņā.

Kristieša sirdsprātam arvien jābūt evaņģēliskam, kaut arī viņa jūtas un daba mēdz būt legālistiska. Lai arī kristietim nereti ir ļoti jācenšas un sevi jāpiespiež, kad tas jūt miesas pretestību, tomēr tas allaž uzticas lielajai Dieva žēlastībai, kas to motivē savaldīt un pakļaut savu dumpīgo miesu. Kristietis mīl Dieva baušļus, pat tās draudus, rīksti un pārmācību, tāpēc ka tiem arvien ir nozīme un līdzdaļa mūsu miesas mērdēšanā. Kristietis šīs lielās un nepelnītās žēlastības dēļ ir iemantojis mīlestību uz baušļiem un tās tiesām, tāpēc viņa pamats un motivācija vienmēr ir evaņģēliska.

Taču viss ir citādi, ja cilvēks paliek pakļauts verdzības jūgā. Tad viņa domas ir lielākoties pievērstas sev: kādiem mums jābūt un kas mums jādara. Šī attieksme iznīcina visu bērna paļāvību, un Bauslība kļūst par dominējošo spēku sirdsapziņā. Bauslība arvien izaicina visu grēku un nespēku. Tas mums liek saprast, cik ļoti mūsu svētdarīšanai ir nepieciešama sirdsapziņas brīvība no Bauslības.

Kaut ikviens kristietis visai dzīvei iegaumētu un liktu pie sirds šo apustuļa pamudinājumu: “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Gal.5:1). Tā šajā lietā runā arī pats mūsu Kungs Kristus: “Palieciet Manī un Es – jūsos! Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī” (Jņ.15:4).

Jā, tu saki, es esmu sapratis brīnišķīgos vārdus un pierādījumus lielajai un mierinošajai patiesībai, ka mēs, kas Bauslībā esam pazuduši un tveramies pie Kristus, netiksim tiesāti saskaņā ar Bauslību, jo esam brīvi no Bauslības spriedumiem, – kā sieva ir brīva no sava vīra likuma, kad tas ir miris un apglabāts (Rom.7:1–4). Es esmu arī sapratis, cik ļoti šī brīvība ir nepieciešama, ne tikai, lai paliktu Dieva žēlastībā, bet arī, lai varētu notikt patiesa svētdarīšana. Taču es nespēju pareizi ticēt un saglabāt šo brīvību. No vienas puses, tā ir pārāk dižena un brīnišķīga, lai es, nabaga grēcinieks, spētu nemainīgi un netraucēti dzīvot Dieva žēlastībā, it kā man nebūtu nekādu grēku un Bauslības. No otras puses, es pārāk maz jūtu šo grandiozo žēlastību un brīvību, jo mani aizvien ķer apsūdzības un Bauslības spriedumi.