Atmiņa

Mums visiem ir dota kāda brīnišķīga dāvana ­- atmiņa. Nereti filmās un seriālos tiek apspēlēta situācija, kad kāds no varoņiem uz laiku zaudē spēju atcerēties. Parasti tas ir sāpīgs un dramatisks pavērsiens, kas visas lietas dara diezgan sarežģītas. Iedomājieties, ja jūs paliktu bez atmiņas, bez spējas atcerēties.

Patiesībā to ir pat grūti iedomāties, jo arī iedomāties mēs spējam tikai pateicoties tam, ko atceramies un kas uzkrāts mūsu atmiņas bagāžā. Izrādās, atmiņa ir patiešām vērtīga un neaizstājama!

Ikviens taču zina, cik daudz prieka sagādā tas, ka varam atcerēties dažādus labus atgadījumus un interesantus notikumus. Mīļās un dārgās lietas no pagājušiem laikiem mēs visām varītēm pūlamies saglabāt dzīvas savā atmiņā.

Taču mēs atceramies ne tikai labās lietas. Atmiņa var būt arī skumju un sāpju avots. Daudzkārt ir tā, ka mēs labāk aizmirstu, nekā atcerētos. Klasiķis Henrihs Ibsens, domādams par jaunībā izdarītajiem grēkiem un kļūdām, ir sacījis:

Velns pamanās iemājot atmiņās.

Kāda savas lugas personāža mutē viņš ir licis vārdus:

Es neuzdrošinos to visu atcerēties, taču nekad nespēju arī aizmirst.

Droši vien ikviens no mums ir piedzīvojis, ka grēki no tālas pagātnes mēdz atgriezties pie mums un ne reizi vien liek mums izjust sirdsapziņas pārmetumus un rūgtu vainas sajūtu. Kādreiz šādos tumšos brīžos gribētos pat zināmas atmiņas izdzēst, lai tās mūs nevajātu un nebiedētu ar pagātnes rēgiem.

Dieva atmiņa

Mēs varam būt pārliecināti, ka Dieva atmiņa ir daudz labāka nekā cilvēkam un precīzi atceras visu ­ kā labo, tā ļauno. Šai sakarā Svētajos Rakstos mēs lasām ko paradoksālu: Dievs sola aizmirst ticīga cilvēka grēkus. “Es vairs nepieminēšu, neatcerēšos viņu grēkus”- tā skan šis apsolījums. Grūti saprast, kā visu zinātājs Dievs, kas perfekti zina visu pagātni, tagadni un nākotni, kam nekas nepaliek nepamanīts un neievērots, var aizmirst mūsu grēkus? Taču tieši to Viņš apsola darīt.

Tas nešķiet loģiski. Mēs taču nespējam tā vienkārši kaut ko izmest no savas atmiņas, apziņas un prāta. Mēs gan reizēm cenšamies aizmirst, nepieminēt un apslāpēt visu nepatīkamo, taču kaut kur dziļi zemapziņā tas viss saglabājas. Tomēr Dievs par piedotiem grēkiem saka: Viss! Vairs nav! Aizmirsts! Kas bijis, ir pagājis, un no tā vairs nav palikušas nekādas pēdas. Viņš padara mūsu grēkus kā nebijušus un tos vairs nepiemin.

Šādā pārsteidzošā veidā Dievs rāda, cik pilnīgi un galīgi mūsu grēki ir izdzēsti no Viņa atmiņas. Bībeles vārdiem runājot, tie ir nomazgāti ar Jēzus pie krusta izlietajām asinīm. Tie ir iemesti jūras dziļumos, kā saka pravietis. Tāpēc mums ir liela grēku piedošanas pārliecība un drošība, jo Kristus dēļ Dievs ir solījis tos visus aizmirst. To saka Viņa svētais Vārds, kas nemelo un nepieviļ. Piedots un aizmirsts – jā, tieši tā.

Kad atmiņas nedod mieru

Bet bieži ir tā, ka mēs esam saņēmuši piedošanu baznīcā, tai noticējuši un saņēmuši Kristus miesu un asinis kā šīs piedošanas drošu ķīlu, tomēr – par spīti tam – atmiņas par mūsu grēkiem vēl arvien atgriežas pie mums un nedod mums mieru. Mūsu pašu sirds mūs apsūdz un saka, ka esam lieli grēcinieki un ka netiksim žēloti Dieva tiesā. Mēs skatāmies uz saviem trūkumiem un pārkāpumiem un sākam šaubīties – vai vispār varam saukt sevi par Dieva bērniem.

Ciešanu un pārbaudījumu brīdī mums neviļus piezogas doma, ka Dievs ir uz mums dusmīgs, Viņš mūs nemīl, jo mūsu dzīve neatbilst Viņa augstajām prasībām. Šādos brīžos mēs neesam pārliecināti, ka mums ir piedošana un ka mēs patiešām varam cerēt uz nokļūšanu Debesīs. – Mēs sākam nopietni šaubīties par piedošanas vārdiem.

Situācija šķiet pavisam drūma. Mēs esam grēkojuši un to nevaram noliegt. Mēs esam pelnījuši Dieva dusmas un sodu, un par to nav ne mazāko šaubu. Tomēr tikpat patiess fakts kā mūsu grēki ir arī tas, ka Kristus ir mūsu Glābējs, kas izpircis visus mūsu grēkus.

Dievs lielāks par manu sirdi

Iespējams, arī tad vēl mūsu sirdis šaubās: Jā, bet varbūt šī piedošana attiecas uz citiem, labākiem cilvēkiem, bet ne uz mani! Tomēr Bībele saka: Kristus ir visu cilvēku glābējs. Tātad – arī pat tavs, lai cik grēcīgs un samaitāts tu būtu. Viņa žēlastība arvien ir lielāka par visiem taviem grēkiem. Tā ir rakstīts Jāņa vēstulē: “Ja mūsu sirds mūs apsūdz un pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas.”

Tad nu paliek jautājums: Kam mēs ticēsim? Vai savai sirdij, kura zina un saprot tik maz un kura ir tik neuzticama? Vai arī mēs ticēsim Dievam, kas ir daudz lielāks nekā mūsu sirds un labāk zina visas lietas? Tātad – vai mēs ticēsim sirdij, vai ticēsim Dievam?

Ir zināms, ka eksistē zemākas un augstākas tiesas. Reizēm izskatāmās lietas ir diezgan sarežģītas un gadās pat situācijas, ka zemākajā tiesā lieta tiek zaudēta un pēc tam tiek pārsūdzēta augstākajā tiesā. Gadās, ka zemākā tiesa notiesā, bet augstākā tiesa – attaisno. Augstākajai tiesai pieder pēdējais vārds, tāpēc cilvēks ir attaisnots un brīvs.

To pašu var attiecināt arī uz garīgām lietām. Zemākajā tiesā – mūsu sirds tiesā un arī apkārtējo cilvēku spriedumos mēs bieži vien tiekam atzīti par vainīgiem un notiesātiem. Bet Augstākajā Tiesā, Debesu tiesā, mēs jau sen, sen esam attaisnoti un pasludināti par nevainīgiem, – kopš tā brīža, kad Kristus, uzvarēdams grēku un elli, augšāmcēlās no nāves, pasludinādams ikvienam grēciniekam labvēlīgu spriedumu. Augstākā tiesa, proti – Dieva tiesa, kura stāv pāri visām pārējām tiesām, spriež patiesi un uzticami, un tās spriedumiem varam ticēt drošāk nekā savai sirdij.