Dieva žēlastības pilnās klātbūtnes zīmes

“Brāļi, es gribu jums atgādināt, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša un visi gājuši caur jūru, un visi padebesī un jūrā uz Mozu kristīti, un visi baudījuši to pašu garīgo barību, un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus.” [1.Kor.10:1-4]

Izraēla tauta, Vecās Derības tauta, bija vārdos neizsakāmas žēlastības saņēmēji no Dieva. Dievs ne vien runāja ar viņiem, deva viņiem Savu vārdu, pasludināja viņus par Savu tautu un apsolīja viņiem Savu žēlastību un palīdzību. Viņš arī pievienoja tai ārējās, redzamās šīs žēlastības zīmes. Viņš apsolīja vest cilvēkus uz Kanaānu, un Viņš apzīmogoja šo apsolījumu ar mākoņu un uguns stabiem un brīnišķīgu jūras pāršķelšanu, lai Viņa tauta varētu iziet tai cauri. Viņš apņēmās gādāt par Savu tautu un apstiprināja šo zvērestu ar maizes lietu no debesīm un ūdens straumi no sausas klints.

Kāpēc Svētais Pāvils mūsu tekstā saka, ka Israēla tēvi tajā laikā tika kristīti padebesī un jūrā un baudīja to pašu garīgo ēdienu un dzērienu? Viņš vēlas parādīt, ka padebess un jūra bija Jaunās Derības Kristības prototips un manna un ūdens no klints bija Jaunās Derības Svētā Vakarēdiena prototips.

Cik gan milzīga žēlastība ir tiem, kas ņem dalību svētajos Sakramentos! Kā Dievs deva Savu vārdu Savai tautai un pievienoja redzamas zīmes, lai to apstiprinātu, tāpat Viņš Kristus tautai piešķir Evaņģēlija žēlastību un pievieno Svēto Sakramentu redzamās zīmes kā zīmogu. Tāpat kā uguns un mākoņa stabi kādreiz bija Dieva žēlastības pilnās klātbūtnes zīme visiem, kuriem tie izgaismoja nakti, bet dienā deva ēnu, tāpat Svētā Kristība tagad ir skaidra zīme visiem, kas to saņem, ka Dievs ir ar viņiem žēlastībā. Reiz tiem, kas izgāja cauri Sarkanajai jūrai neskarti, kamēr faraons un viņa armija noslīka, tā bija zīme, ka Dievs viņus atzīst par Savas žēlastības derības bērniem un ievedīs viņus Apsolītajā zemē. Mūsdienās Svētā Kristība ir zīme visiem, kas to saņem, ka viņu grēki nogremdēti Kristus asiņu jūrā, ka Dievs viņus ir pieņēmis kā savas žēlastības derības bērnus un ka Viņš viņus aizvedīs uz Debesu Kanaānu, kā apsolījis Evaņģēlijā. Izraēlieši, ēdot mannu, kas krita no debesīm, un dzerot ūdeni no klints, garīgi baudīja Kristus klātbūtni, un viņu ticība apsolītajam Pestītājam tādējādi tika nostiprināta. Tādā pat veidā Kristus garīgi Sevi dāvā visiem, kas ticīgi piedalās Viņa Jaunās Derības Vakarēdienā.

Jaunajā Derībā, kur šie prototipi ir beiguši pastāvēt, žēlastība ir pat vēl lielāka. Vecās Derības zīmes bija saistītas ar apsolījumu, bet Jaunās Derības zīmes ir pievienotas Debesu mantām. Svētais Gars tiek bagātīgi izliets Kristībā tam, kas tic, ka viņš piedzimst no jauna un tiek atjaunots uz mūžīgo dzīvi. Tas, kurš saņem svētīto maizi un svētīto kausu Svētajā Mielastā, tiek paēdināts arī ar Kristus patieso miesu un patiesām asinīm.

Mēs esam pamatoti izbrīnīti par Dieva labestības izpausmēm pagātnē, piemēram, Viņa parādīšanos mākonī un Viņa jūras sadalīšanu. Bet visur, kur tiek veikta Svētā Kristība, mēs redzam kaut ko daudz lielāku. Dievs šajā ūdenī ir vairāk nekā klāt. Turklāt visi kristītā grēki tiek pagremdēti ūdenī, un, kad viņš saņem šo mazgāšanu ticībā, viņš no ūdens iznāk kā apžēlots, svēts un tīrs cilvēks. Dieva dāvanas – maize no debesīm un ūdens no klints bija apbrīnojamas izpausmes, kas parādīja Viņa rūpes par Savu tautu. Bet Svētais Vakarēdiens piedāvā vēl pārsteidzošāku Dieva mīlestības demonstrāciju, jo tur dievgaldnieki ēd patieso Debesu maizi un dzer īsto mūžīgās dzīves ūdeni no pestīšanas un svētības klints.