Baznīca kā morāles policists?

Ikvienam, kurš kaut reizi uztvēris Evaņģēlija prieku un brīvību, varētu šķist nesaprotama daudzu mūsdienu cilvēku intereses samazināšanās par kristīgo vēsti.

Viens šis vienaldzības iemesls ir tas, ka kristieši nav spējuši apkārtējiem cilvēkiem izskaidrot, par ko tad īsti Baznīca iestājas. Mēs esam devuši vispārējus sabiedriskus uzvedības un vidusšķiras vērtību likumus. Mēs esam bijuši lieliski likuma reklamētāji. Bet mums nav izdevies dzīvot Evaņģēlijā.

Rezultātā daudziem cilvēkiem ir negatīvs priekšstats par Baznīcu un tās vēsti. Baznīca tiek uzskatīta par morāles policistu, kas nemitīgi vēro cilvēku uzvedību. Kristīgā ticība tiek uztverta kā “drīkst” un “nedrīkst” saraksts. Cilvēkam, kuram šķiet, ka viņš jau dzīvo pienācīgu dzīvi, diez vai liksies pievilcīga Baznīca, ja sabiedrībā ir uzskats, ka tā ir nodarbināta vienīgi ar to, lai turētu cilvēkus uz taisnā un šaurā ceļa. Dažreiz rodas iespaids, it kā kristieši vairāk būtu ieinteresēti panākt, lai citi rīkojas tāpat kā viņi, nevis izrādīt mīlestību pret nabagajiem un zemākstāvošajiem.

Protams, ir reizes, kad Baznīcai jārunā. Dievs ir noteicis baušļus, “lai saglabātu ārēju disciplīnu un pienācīgu uzvedību starp izlaidīgiem un nepaklausīgiem cilvēkiem”, kā teikts Konkordijas Formulas 6. artikulā “Par likuma trešo funkciju”. Caur baušļiem Dievs pasargā pasauli no pilnīga haosa tādās jomās kā laulība, ģimene, politiskā dzīve un ekonomika. Sabiedrībai ir pienākums Dieva likuma iespaidā saglabāt šīs pamatstruktūras. Baznīca nevar ciest klusu, ja tās tiek ignorētas.