Nemirstības brīnišķīgā gaisma

“Šie ir Ādama ciltsraksti. .. Un Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu; tad viņa vairs nebija, jo Dievs ņēma viņu pie Sevis.” [1.Moz.5:1, 24]

Šajā mirušo uzskaitījumā kā spoža zvaigzne atmirdz nemirstības brīnišķīgā gaisma. Mozus stāsta, ka Ēnohs, kad viņa mūža gadi bija pagājuši, vairs netika redzēts cilvēku vidū, bet Dievs ņēma viņu pie sevis. Tā Mozus parāda, ka cilvēku dzimums gan grēka dēļ ir nolādēts un pakļauts nāvei, tomēr mums ir palikusi dzīvības un nemirstības cerība – mēs nāvē nepaliksim.

Tādēļ Mozus par ikvienu no tēviem stāsta, ka viņš nodzīvojis noteiktu gadu skaitu un tad nomiris, tas ir, izcietis sodu par grēku, jo bijis grēcinieks. Bet par Ēnohu viņš tā nesaka. Ne tādēļ, ka Ēnohs nebūtu bijis grēcinieks, bet tādēļ, ka arī grēciniekiem ir dota cerība un mierinājums, ka viņi dzīvos mūžīgi – svētītā dzimuma dēļ. Tādēļ arī tēvi, kas miruši ticībā šim dzimumam un paļāvībā uz Viņu, ir paturējuši mūžīgās dzīvības cerību. Tā nu šeit redzam vēl vienu piemēru, kas liecina, ka Dievs grib pēc šī dzīves dāvāt mums mūžīgu dzīvību. Jo arī par nonāvēto Ābelu Tas Kungs ir sacījis, ka viņš dzīvo un viņa asinis brēc uz Dievu [1.Moz.4:10]; un šeit teikts: Tas Kungs ir ņēmis Ēnohu pie sevis.

Šis ir lielisks un ievērojams notikums, ar kura palīdzību Dievs pirmatnējai pasaulei nostiprinājis cerību uz labāku dzīvi, kas sāksies pēc šīs. Tie, kuri ir ticējuši, caur apsolīto dzimumu atkal ir tapuši dzīvi, – kā Ābela un Ēnoha piemēri norāda.