Cilvēces nicināšana

Tirāniskam cilvēces nicinātajam popularitāte ir vislielākā cilvēces mīlestības zīme.

Viņš slēpj savu dziļo neuzticību cilvēkiem piesavinoties vārdus no patiesas kopienas.

Kamēr viņš ļaužu masām sevi prezentē kā vienu no viņiem, viņš slavē pats sevi ar atbaidošu iedomību un nicina katra indivīda tiesības. Viņš citus cilvēkus uzskata par stulbiem, un viņi kļūst stulbi, viņš uzskata tos par vājiem, un viņi kļūst vāji, viņš tos uzskata par noziedzniekiem, un viņi kļūst par noziedzniekiem.

Viņa vissvētākā nopietnība ir vieglprātīga rotaļa; viņa tradīcijām atbilstošie protesti rūpēs par cilvēkiem nav nekas vairāk kā cinisms.

Savā dziļajā nicinājumā pret cilvēci, jo vairāk viņš iegūst atbalstu no tiem, ko pats nicina, jo vairāk viņš uzbudina masas viņu pasludināt par dievu. Cilvēces nicināšana un cilvēces dievišķošana (padarīšana par elku, pielūgsmes objektu) ir cieši saistītas.

Un pat krietnie cilvēki, kas redz visam tam cauri, kas ar riebumu atkāpjas no cilvēkiem un pamet tos pašus savā varā, kuri labprātāk kopj savus dārzus, nevis pazemojas sabiedriskajā dzīvē, kļūst par upuriem tādam pašam kārdinājumam nicināt cilvēci kā ļaunie cilvēki. Viņu nicinājums pret cilvēci, protams, ir cēlāks, taisnīgāks. Bet tajā pašā laikā mazāk auglīgs, darbos nabadzīgāks.

Saskaroties ar Dieva kļūšanu par cilvēku, šis nicinājums neizturēs pārbaudījumus ne par mata tiesu vairāk kā tirāna.

Cilvēces nicinātājs nicina to, ko Dievs ir mīlējis, nicina pašu Dieva veidolu, kas kļuvis par cilvēku.