Aplamā paļāvība jānovērš

“Jāzeps sava nama pārraugam sacīja: “Celies un dzenies vīriem pakaļ un panāc tos, un tad saki: kādēļ jūs esat atmaksājuši labu ar ļaunu?”” [1.Moz.44:4]

Brāļi, kas bija sastapušies ar tādu labvēlību un tikuši ļoti iepriecināti, būs glaimojuši paši sev un priecājušies par savu brīnišķīgo retoriku, domādami, ka viņu nodomi ir ļoti labi izdevušies.

Nav šaubu, ka brāļi arī mājās būtu ar lepnumu stāstījuši, cik laipni šis vīrs, Ēģiptes zemes kungs, viņus uzņēmis, kā ielūdzis tos pie sevis, nevis parastajā mājvietā, bet paša valdnieka namā; tāpat viņi būtu stāstījuši, kā ticis pagodināts Benjamīns – ka viņam dota piecreiz lielāka daļa, nekā pārējiem brāļiem.

Visa lepošanās ar savu taisnību un gudrību izgaist vienā mirklī.

Tādēļ mums jāmācās bīties Dievu – vienalga, vai mums klājas labi, vai slikti – ar tādu sirds pastāvību, lai nevien labos un laimīgos, bet arī grūtos laikos savās sirdīs dziedātu – Kungs Dievs, Tevi slavējam.

Kad uzsmaida veiksme un tev klājas labi, tu vari izmantot šo laiku un pateikties Dievam; bet, kad notiek nelaime un klājas slikti, piesauc Dievu un lūdz, lai Viņš novērš vai vismaz atvieglina tavu nelaimi. Jā, lai kā tev klātos, raugies, lai Dievs būtu tavs lielākais mierinājums un patvērums. Jo paļāvība un lepošanās ar savas gudrības un taisnības nopelniem ir jānonāvē un jānovērš. Tāda aplama paļāvība ir bijusi šiem brāļiem, kas domājuši, ka šo lielo godu un godību iemantojuši savu tikumu vai dievbijības dēļ.