Mīlestība ir Bauslības piepildījums

Mums visiem ir jācenšas apslēpt sava tuvākā vājības un nepilnības, no visa spēka jāveicina un jāvairo viņa gods un jānovērš viss, kas ceļ tam neslavu. Jā, tas patiesi ir lielisks un cēls tikums, kas pamatots lielajā mīlestības bauslī: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” Šajā ziņā spēcīgākais līdzeklis, kā pretoties vispārējai vieglprātībai un sava tuvākā mutiskai nievāšanai, ir tas, ka dievbijīgi cilvēki, to ieraugot, tūdaļ to arī atmasko.

Diemžēl var sastapt tikai nedaudz tādu cilvēku, kas dzīvo uzticīgi un piesardzīgi un ar svētu dedzību iestājas pret šo mēles grēku. Tā mēs drīzāk pievienojamies klātesošajiem aprunāšanā, nevis nopietni aizstāvam klātneesošo, jo apzināmies, ka šāda aizstāvēšana var sagādāt mums nepatikšanas. Un ikviens pēc savas dabas taču visvairāk mīl pats sevi!

Pēteris, baidīdamies sekot sava Kunga liktenim, atkāpās un aizliedza Viņu, un līdzīgi rīkojamies arī mēs. Ikvienam jāpārbauda pašam sevi, jo mēs diemžēl nemīlam savu tuvāko kā sevi pašu! Kristiešiem ar Dieva žēlastību arvien ir jātiecas pēc šīs mīlestības un līdzīgā situācijā jātiecas izmantot iespēju savu mīlestību apliecināt! Nepiedalīsimies grēkos un nesauksim ļaunu par labu!

Tev vispirms ir jājautā: vai esmu pārliecināts, ka šis stāsts atbilst patiesībai? Ja tas tiešām atbilst patiesībai, tu vari jautāt: vai patiesi ir nepieciešams otru aprunāt? Un kā tas savienojams ar Kristus prātu un mīlestību? Šādas aprunāšanas brīdī tev ir tiesības vērsties pret šo ļauno noslieci.

Turklāt tu vienmēr vari paskaidrot apstākļus, kādos ļaunums gadījies, un norādīt uz lielā kārdinājuma situāciju, kurā cilvēks kritis un apgrēkojies, vienlaikus izceļot arī viņa pozitīvās iezīmes. Tas viss mums jādara ar mīlestību. Visbeidzot, mums katrā ziņā jānorāda arī uz lielo patiesību, ka mums, nabaga grēciniekiem, nav ļauts otru notiesāt, tāpēc ka mēs paši nebūt neesam nevainojami un mūsu darbi un nopelni galu galā ir ļoti līdzīgi.

Kādas ir tavas priekšrocības? “Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja tu esi saņēmis, kāpēc lepojies, it kā nebūtu saņēmis?” (1.Kor.4:7). Ja tavam tuvākajam ir tādas vājības, no kurām pats esi brīvs, tad tev noteikti ir kādas problēmas, kuras ir tikpat lielas kā viņējās. Kādēļ tu necel gaismā savas riebīgās un atbaidošās vainas?

Ir pilnīgi skaidrs, ka vienam grēciniekam aprunāt otra grēkus ir vislielākā muļķība! Tikpat skaidrs ir arī tas, ka šī tendence atklāj mūsu pašu lielāko vainu – mīlestības trūkumu. Tā kā mīlestība ir visas Bauslības kopsavilkums un pats lielākais darbs visu darbu vidū, tad varam secināt, ka mīlestības trūkums ir pats lielākais iespējamais ļaunums.

Tagad mēs redzam, ka arī šis bauslis prasa un pavēl mīlestību. Taču mīlestība ir sirds lieta, un tas atklāj baušļa noslēpumu. Proti, daudziem nav saprotams, kur rodas mīlestība. No vienas puses, lai ko cilvēki plānotu un vēlētos darīt mīlestības ziņā, tiem arvien pietrūkst spēka to īstenot. No otras puses, tie allaž krīt vienos un tajos pašos grēkos un sevi par to nosoda. Tie raizējas un pūlas no šiem grēkiem atbrīvoties, taču krīt tajos atkal un atkal.

Kādēļ tā? Atbilde: viņi nepievērš uzmanību savai dziļākajai būtībai un avotam, tāpēc darbojas virspusīgi. Viņi ievēro simtiem citu jauku un svētu lietu, bet neievēro savu sirdi, tās ļaunumu, naidu un nepatiesību. Kas ir tas, kā viņiem pietrūkst? Pietrūkst Svētā Gara, kas satvertu viņu sirdi un ar ticību viņos radītu tādus spēkus, kādu viņu pašu dabā nav. Tie pūlas darīt labu, taču diemžēl viņos pašos šis labums nav atrodams.

Tie vēlas sargāties no grēcīgiem vārdiem un darbiem, bet nepievērš uzmanību nebeidzami verdošajam avotam, no kura plūst visi šie ļaunie vārdi. Kristus māca: “No sirds pilnības mute runā” (Mt.12:34). Kad sirdī valda ļaunums, tad, pirmkārt, ir ļoti grūti sargāties no ļauniem vārdiem un darbiem un, otrkārt, cilvēks nevar kļūt ne par ko citu kā vien liekuli, kas tikai apslēpj savu ļaunumu no cilvēkiem, bet Dieva priekšā joprojām ir briesmīgs.

Ja viņi mācītos dievbijīgi pazīt un saprast nolādēto sirds samaitātību un meklētu patiesu izlīgumu un šķīstīšanu Jēzus asinīs, tad arī viņu sirds taptu šķīstīta. Tajā piedzimtu jauna mīlestība un pazemība tur, kur iepriekš mita tikai patmīla, lepnība, ļaunums un naids. Un no viņu lūpām atskanētu kādas jaunas, sirsnīgas mīlestības un pazemības izpausmes.

Kā agrāk mēdza sacīt: kur mājo Dieva Gars, tur dzimst grēkatziņa, nožēla, ticība un pazemība un cilvēks spēj viegli domāt un runāt labu par tuvāko, jo tas nezina neviena lielāka grēcinieka par sevi. Bet, kad cilvēks ir saņēmis grēku piedošanu arī par saviem smagākajiem grēkiem, viņā rodas iekšēja gatavība un labprātība būt pacietīgam pret otru un Dieva žēlastības bagātība viņa sirdī rada daudz svētu augļu, no kuriem svarīgākais ir mīlestība.

“Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara..” (Rom.13:10). “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību” (1.Kor.13:4–6).

Īsi sakot, mīlestība ir Bauslības piepildījums. Dievs, vairo mums ticību un mīlestību! Kungs, raksti mūsu prātos arvien vairāk šo mīlestības ķēnišķo likumu: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem!” (Mt.7:12). Āmen.