Dievs mūs apskauj

“Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” [1.Moz.32:29]

Tā nu šis stāsts mums kļūst par sakāmvārdu: kad domājam, ka Dievs kādu ir atmetis, tad ir skaidrs, ka Tas Kungs viņu tur savās rokās un apskauj.

Jēkabs nespēj justies un domāt citādi, kā vien – ka viņš ir pazudis. Taču, paraudzījies apkārt, viņš ierauga, ka atrodas mūsu Kunga Dieva rokās. To mums māca arī Ījaba piemērs – arī viņš ir ticis pazemots un bijis ļoti nomākts.

Tā Dievs brīnumaini vada savus svētos. [Ps.4:4] Kad domājam, ka mums ir beigas un viss ir pazaudēts, tad Dievs mūs apskauj un skūpsta kā savus mīļos bērniņus. Tieši par to Sv. Pāvils saka: “Kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs”, kad mirstu, tad dzīvoju. [2.Kor.12:10, 2.Tim.2:11]