Rīkosimies ar laicīgo mantu apdomīgi

Katrs bauslis ir ne tikai aizliegums, bet arī pavēle. Arī septītais bauslis. Tas ne tikai aizliedz zagšanu, bet, kā M. Luters Katehismā raksta, arī pavēl un prasa, lai tuvākā “mantu un iztiku viņam palīdzam vairot un sargāt”.

To pauž arī apustuļa vārdi: “Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā” (Ef.4:28). Ar tādu pašu nopietnību, ar kādu Tas Kungs aizliedz darīt ļaunu, Viņš mums pavēl arī darīt labu, tāpēc atlikušais izklāsts ir mums visiem aktuāls, jo tas padara par grēciniekiem arī tos, kas tādi nejūtas ļaunu darbu dēļ.

Te ir svarīgi atcerēties, lai neskatāmies tikai uz darbu ārējo izskatu, bet uzlūkojam pašu Dievu un Viņš mums kļūst nozīmīgs. Arī pasaule un cilvēka prāts saka: “Nedari ļaunu savam tuvākajam, bet pēc savām Dieva dotām spējām un dāvanām viņam kalpo un dari visu labu, – mīli savu tuvāku kā sevi pašu.” Bet arī tas, kas nedara savam tuvākajam ļaunu, var darīt ļoti daudz grēku, nedarīdams labu, ko tas var un ko tam vajadzētu darīt (Jēk.4:17).

Tātad Tas Kungs mums piešķir laicīgos labumus ne tikai tāpēc, lai tie kalpotu mums pašiem, bet arī lai, būdami krietni sava Kunga mantas pārvaldnieki, mēs darītu labu saviem tuvākajiem. Ar Dieva uzticēto mantu un labumiem mums nav tiesību rīkoties tikai pēc saviem ieskatiem un kā pašiem tīk, bet ir jārīkojas tā, kā Viņa svētā mīlestība no mums prasa.

Šeit mums ir virkne pienākumu, kas pasaulei ir sveši un nepazīstami. Iepazīsim labāk savus 7.baušļa pienākumus un izsvērsim tos uz Viņa lielās mīlestības zelta svariem. Mēs būsim pārsteigti, konstatējot, ka praktiski visus mūsu darbus, ēšanu un dzeršanu, darbu un atpūtu, taupīgumu un dāsnumu – to visu ir aptraipījuši un saindējuši grēki pret šo bausli.

Tas kļūst redzams, kad tukšs un virspusīgs cilvēks sava prieka un baudas dēļ pērk vienu apģērba gabalu pēc otra un tā vairākas reizes gadā. Viņš droši vien nekad neiedomājas, ka, šādi rīkodamies, tas grēko pret savu tuvāko, kas ir nabags. Ja tas būtu ievērojis ķēnišķo likumu – tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu – tad tūdaļ aptvertu, cik daudz būtu iespējams palīdzēt nabagiem un trūkumcietējiem ar to summu, kas iztērēta visādiem tukšiem un ārišķīgiem mērķiem. Ja vien tas dvēselē atskārstu Dieva un Viņa svēto baušļu nozīmi, tas arī sajustu, cik melnus un smagus grēkus tas ar savu izturēšanos ir izdarījis pret līdzcilvēkiem. Par to viņš vispār nav domājis!

Tāda ir īstenība Dieva priekšā: ko cilvēks dāsni šķiež savu kārību un iegribu apmierināšanai, to viņš nozog savam nabaga tuvākajam, kuram būtu varējis kalpot ar viņam uzticēto mantu. Zaglis, kas savas nabadzības nomocīts sniedzas pēc sava tuvākā mantas, katrā ziņā ir mazāk vainīgs Dieva acu priekšā nekā tas, kurš ar vieglu sirdi nicina šo svēto Dieva prasību. Jo šāds cilvēks, skaidri zinādams tuvākā trūkumu un vajadzības, sēž pie bagātīgi klāta galda un ar lieku, pārmērīgu greznību lepni šķiež Dieva dāsnās veltes, nepalīdzēdams un neatvieglodams sava tuvākā bēdas.

Bez šaubām, Dieva gādībā dzīvojošiem bērniem ir ļauts baudīt arī vairāk par to, kas vajadzīgs viņu dzīvības uzturēšanai. To apliecina daudzās un bagātīgās svētības, ko Dievs ir radījis virs zemes cilvēka priekam. Taču cilvēks, kas pašmērķīgi meklē baudas, kuras miesas un dvēseles spēkiem nav nepieciešamas, pavisam aizmirsdams sava tuvākā vajadzības un ļaudamies baudkārei un lepnībai, kāda pierasta pasaulē, ir atkāpies no sava augstā aicinājuma un nicina mīlestības bausli.

Vēl briesmīgāk ir tad, ja lepnība un baudkāre top apmierināta uz citu rēķina un uzkrāts nesamaksājams parāds. Tā daudzi, kas iepriekš to nav ne domājuši, ne paredzējuši, kļūst par krāpniekiem, un tas notiek tādēļ, ka viņi nepretojas šim uzmācīgajam pasaules garam un nav piesardzīgi, sekojot Tā Kunga pavēlētajam dzīvesveidam attieksmē pret laicīgo kārtību, kādu Viņš tiem paredzējis.

Ēdiena, dzēriena, drēbju un mantu ziņā daudz kas tiek pieņemts par nepieciešamu tikai ieraduma pēc, un cilvēks bez tā var viegli iztikt. Dažkārt no šīm lietām ir jāatsakās, ja to apstākļi prasa. Kas to laikus neievēro un nepatur prātā, bet seko šīs pasaules modei, tas var kļūt par zagli un krāpnieku vai iestigt parādos.

Rīkosimies ar laicīgo mantu apdomīgi un palīdzēsim arī nabagiem. Kristietim nevajadzētu atļauties izdevumus, ja tas iepriekš nav pajautājis: vai varu to iegādāties ar labu sirdsapziņu? Vai tas ir saskaņā ar Dieva mīlestību un mīlestību pret tuvāko? Nekad neaizmirsīsim, ka mūsu laicīgais labums ir uzticēts, lai mēs to lietotu atbildīgi – kā Tā Kunga mantas pārvaldnieki saskaņā ar otrā Bauslības galdiņa kopsavilkumu: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.

Ak, cik gan tālu cilvēki aizmaldās no taisnības un patiesības! Tā vietā, lai mīlētu savu tuvāko kā sevi pašu, palīdzētu, aizstāvētu un gādātu par viņa mantu un iztiku, mēs nereti tikai ar grūtībām paciešam to, ka Dievs tam ir vairojis svētību un devis vairāk mantas. Cik gan drīz mūsu sirdi pārņem skaudība, redzot sava tuvākā mantu, kas kļuvusi lielāka par mūsējo! Ja kaimiņa raža izskatās daudzsološāk par tavējo vai arī tam ticis kāds negaidīts ieguvums, vai tas gūst lielākas sekmes, vai arī viņam darbi sokas labāk nekā tev, tas tev rada ciešanas un sarūgtina! Tik atbaidoši mūsu dabā ir iesēta velnišķā sēkla! Mēs esam tik tālu no tā, lai spētu savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.

Kur Tā Kunga Gars rada jaunu prātu, kristietis priecājas, ka “viens loceklis top godāts” (1.Kor.12:26), tomēr blakus šim jaunajam un svētajam prātam allaž ir arī vecais, aptraipītais prāts, kas nekad nekļūst brīvs no savas ļaunās dabas, tāpēc mīlestībai uz tuvāko vienmēr ir jācīnās pret ļauno patmīlu. Mūsos arvien ir šī cīņa starp miesu un Garu, tie abi stāv viens otram pretī, tā ka pat atdzimušais nedara to, ko patiesi vēlētos (Gal.5:17).

Tādēļ nav neviena, kas ir taisns, it neviena. Arī septītais bauslis bez mitas atgādina par mūsu grēcīgumu. Tāpēc kristiešiem uzticīgi un nelokāmi jāpaliek pie galvenās mācības par Viņu, kas ticis pieskaitīts pārkāpējiem, kā to māca Dieva vārdi: “..ko es nemaz neesmu nolaupījis, tas man jāatlīdzina” (Ps.69:5). Šim mērķim Viņš upurēja Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu, lai sagādātu mums visiem bezgalīgu žēlastību par mūsu nebeidzamajiem grēkiem, un tas notika diviem laupītājiem pa vidu.

Tā mēs dzīvojam no Viņa taisnības un netiekam pazudināti savas netaisnības dēļ. Lai Dievs dod, ka Viņa žēlastība arvien mūsos ir spēcīga un iedarbīga, ka pildām Viņa svēto gribu, nedzīvodami paši sev un nerūpēdamies tikai par savu labumu, bet raugāmies arī uz sava tuvākā vajadzībām. Tāds ir šī baušļa apkopojums.

Kungs, piešķir mums to Savā žēlastībā!

Āmen.