Nosvērtība

Esmu sapratis, ka nosvērtība nav daļa no manas dabas, bet man tā ir jāiegūst ar nemitīgu piepūli.

Patiesībā dabiskā nosvērtība, iespējams, vairumā gadījumu nav nekas cits kā vienaldzības un kūtruma eifēmisms, kas tādējādi nav īpaši augstu vērtējama.

Apgaismības laikmeta vācu filozofs, reliģiskās tolerances un uzskatu brīvības aizstāvis Gotholds Efraims Lesings raksta:

Esmu pārāk lepns, lai uzskatītu sevi par neveiksminieku. Vienkārši sakodiet zobus un ļaujiet savai laivai doties turp, kur vējš un viļņi to nes. Pietiek ar to, ka es pats negrasos to apgāzt.

Vai lepnumu un sakostus zobus būt jāaizliedz kristietim un jāaizstāj to, teiksim, ar nosvērtību, kas priekšlaicīgi padodas?

Vai nepastāv tāda nosvērtība, kas lepni sakož zobus, bet ir pavisam citāda nekā trula, flegmātiska, nekustīga, nedzīva un mehāniska pakļaušanās tam, ko es nevaru ietekmēt?

Es domāju, mēs vairāk pagodinām Dievu, ja ar pateicību pieņemam dzīvi tādu, kādu Dievs mums to dāvā gan ar visām svētībām, mīlot un baudot līdz galam, kā arī arī dziļi un patiesi sērojot, kad neesam novērtējuši vai esam izšķērdējuši kādu no dzīves labumiem, (ir cilvēki, kas nosoda šādu attieksmi un uzskata to par bezrūpīgu, vāju un smalkjūtīgu) nekā tad, ja mēs esam nejutīgi pret dzīves svētībām un tāpēc varam būt nejutīgi arī pret sāpēm.