Īstais mācītāja uzdevums

“Lai tevi izglābtu no šīs tautas un pagāniem, pie kuriem Es tevi sūtu atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un ticībā uz Mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā.” [Ap.d.26:17-18]

No šodienas Rakstu vietas izriet, ka mācītāja uzdevums ir cīnīties pret velnu un glābt un atgriezt no velna varas visus, kas viņu kā mācītāju ir aicinājuši šai amatā. Viņa uzdevums ir vest katru pie ticības un pēc tam uzraudzīt to, lai tas neatkristu. Viņam ir gan jādod padoms, gan stingri jāpamāca, gan jāmierina un jāiedrošina savi draudzes locekļi labās un ļaunās dienās, un viņam ir jāvada tie cauri pēdējai cīņai pirms nonākšanas Debesu valstībā.

Viņam vajadzētu pamodināt no garīgā miega tos, kas staigā droši un bezrūpīgi, neuztraucoties par debesīm vai elli, lai tie sāktu bažīties par savas dvēseles glābšanu un par potenciālo iespēju iet pazušanā. Viņam jāatbrīvo no važām tie, kas mīl grēku un ir tā važās, lai viņi sāktu ienīst savu mīļāko grēku, lai viņi nonāktu pie grēku nožēlas un raudot teiktu: “Ak, ko gan es esmu izdarījis? Tēvs, es esmu grēkojis pret Debesīm un Tavā priekšā un vairs neesmu cienīgs saukties par Tavu bērnu.” Viņam vajadzētu pārliecināt tos, kuri meklē savas debesis uz zemes un cenšas atrast savu laimi šīs pasaules labumos vai priekos vai pasaulīgā godā, lai viņus pārņemtu riebums pret pasauli un viņi teiktu: “Ardievu, pasaule! Esmu noguris būt kopā ar tevi. Es gribu iet uz Debesīm. Ak, zemes godība, es tevi negribu, tu man nepatīc!”

Mācītājam ir jāpārliecina tie, kas ir paštaisni un uzskata sevi par mūžīgās atlīdzības cienīgiem – , jo ​​viņi ārēji dzīvo nevainojami pasaules priekšā – , lai viņi sāktu sist sev pie krūtīm un mācītos kopā ar muitnieku teikt: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” [Lk.18:13] Viņam ir jāpārliecina tie, kuriem evaņģēlijs šķiet muļķība, kuri balstās uz savu izpratni un vēlas piederēt šīs pasaules gudrajiem, lai viņi kopā ar Pāvilu sauktu: “Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu” [Fil.3:8]; un “Pateicoties Viņam, esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu” [1.Kor.1:30].

Ja mācītājs šādā veidā ir izrāvis ellei laupījumu un ja visu viņam uzticēto dvēseles ir atvestas pie Kristus, viņš nekādā gadījumā nav pabeidzis viņam uzticēto darbu. Viņam jāturpina būt uzmanīgam dienu un nakti, lai redzētu, vai izglābtajai dvēselei nedraud kārdinājums un atkrišana. Turklāt kā garīgajam tēvam viņam jācenšas pabarot, stiprināt un audzināt savus garīgos bērnus. Ja tuvojas vilki avju drēbēs (tas ir, viltus skolotāji ar godājamu izskatu), viņam bez vilcināšanās jābrīdina viņam uzticētās dvēseles, jāatklāj nepareizā mācība, jānorāda un jācīnās pret to, visu laiku aizstāvot pareizo mācību ar nopietnību un neatkāpjoties no tās ne par mata tiesu. Tas var radīt vai nu mieru vai arī nesaskaņas; viņš var saņemt par to uzslavas vai nopēlumu. Ja viņa draudzē izceļas grēki, apvainojumi, bīstami paradumi, vienaldzība (šai gadījumā domāts līdzjūtības trūkums) pret pasauli vai kas tamlīdzīgs, viņam ātri jānostājas pret tiem, brīdinot savus draudzes locekļus un apturot apvainojumus, neatkarīgi no tā, ko tas viņam personīgi maksātu.

Ja viņš savā ganāmpulkā redz vāju jēru, viņam tas ir jāstiprina. Ja viņš redz slimu, viņam tas ir jāapkopj. Ja viņš redz nemierīgu un nomocītu cilvēku, viņam tas ir jāglābj. Ja viņš redz kādu, kas ir nokritis, viņam tam jāpalīdz. Ja viņš redz, ka kāds ir pazudis, viņam jātiecas pēc tā un nav jāliek mierā, kamēr viņš to nav atradis un atkal nesis mājās. Viņam jānostājas priekšā sūcei, kas radusies draudzes laivai un jābūt kā mūrim, kas pasargā draudzi no iznīcības vējiem un no siseņu mākoņiem, kas būtu, kā Dieva sods par sastrādātajiem grēkiem. Viņam ir jābūt kā gaismai, kas spīd visās mājās. Viņam ir jābūt kā zemes sālij, kas pasarga no maldu un grēka rosinātas sabojāšanās. Viņam jābūt kā ārstam, kurš apsien visas brūces un dod īstās zāles, lai izārstētu visas dvēseles slimības. Viņam ir jābūt kā aizlūdzējam, kā aizstāvim, kurš katru dienu nostājas Dieva priekšā par visiem. Viņam jābūt kā mātei, kas ar mātišķu mīlestību nes visus savā sirdī.

Vārdu sakot, mācītājam ir jābūt labajam ganam, kurš pareizi gana, cīnās, māca un aizstāv, nekad nebēgdams no briesmām, bet vienmēr esot gatavs atdot savu dzīvību par avīm. Tāpēc kādu dienu viņam vajadzētu spēt teikt Dievam: “Šeit es esmu un visi bērni, kurus Tu man esi devis. Saskaiti tos, Kungs. Redzi, es nevienu no tiem neesmu zaudējis.”