Kāda ir tava zīme?

Arī jums būs gadījies dzirdēt, ka cilvēki savā starpā sarunājas par horoskopiem un zodiaka zīmēm, piemēram, — “Kāda ir viņa zīme?”

— “Viņš ir auns. Nav jau nekāds brīnums, ka viņš man nepatīk.”
— “Šodien mans horoskops saka, ka es nedrīkstu izpaust nekādus noslēpumus, jo citādi es nekļūšu bagāts.”
— “Manā horoskopā rakstīts, ka zvaigznes man šodien nesola veiksmi biznesa darījumos.”

Dažkārt šādas sarunas izklausās gudrāk, dažkārt muļķīgāk. Cilvēki tā runā, jo viņi tic, ka ir tāda mistiska “zinātne”, astroloģija, kas māca, ka debesu kustības un cilvēku dzīves un likteņi ir nesaraujami saistīti. Tā apgalvo, ka saule, mēness, zvaigznes un planētas nosakot cilvēka dzīvi — attiecības ar draugiem, pašsajūtu, veiksmi vai neveiksmi un vēl daudzas citas lietas. “Zīmes” astroloģijā sauc par zodiaka zīmēm, un katrai no šīm zīmēm raksta pareģojumus, ko sauc par horoskopu. Lai arī bieži, lietodama gudrus un noslēpumainus vārdus, tā sevi dēvē par zinātni, tomēr ir jāatzīst, ka īstenībā tai ir ļoti maz sakara ar patieso zinātni. Taču nesajauciet, lūdzu, to ar astronomiju, kas ir īsta zinātne un pēta debesu ķermeņus, izmantojot zinātniskas metodes.

Astroloģija ir ļoti sena parādība, un pie mums tā ir nākusi no senseniem laikiem. Kristīgā baznīca jau no pašiem sākumiem ir saukusi to par māņticību — ticēšanu māņiem, proti, gluži par tādu pat māņticību, kā tiek uzskatīts tas, ka melns kaķis, pārskrienot pāri ceļam tavā priekšā, tev “piesauc” nelaimi vai ka tu vari izvairīties no nelaimes, trīs reizes pārspļaujot pār plecu. To varētu saukt par “muļķīgo” māņticību, turpretī astroloģiju — par “gudro” māņticību, jo cilvēkiem šķiet, ka tajā ir apslēpta īstā “gudrība” kā iespējams pārzināt un vadīt savu dzīvi. Jo tas taču ir tik aizraujoši un interesanti — zināt savu nākotni un paredzēt, kas notiks!

Tomēr mums, kristiešiem, ir skaidri darīts zināms Dieva prāts, ka ticība horoskopiem ir pirmā baušļa pārkāpums un grēks pret Dievu. Tādēļ, ka tādējādi cilvēki vairs netic Dievam, bet gan zvaigznēm, ka tās vada un valda cilvēka dzīvi. Un tumsas kungs, velns, par to tikai priecājas, ka cilvēki neklausa Dievam, bet klausa zvaigžņu tulkiem. Mārtiņš Luters ir sacījis:

Zvaigznes nav radītas, lai tās valdītu pār mums; Dievs tās ir radījis, lai tās mums kalpotu. Zvaigznes, lai valda pār dienu un nakti, taču tās nedrīkst izlemt vai būt noteicējas pār mūsu dvēseli. Debesis ir radītas, lai mums dotu gaismu un rādītu laiku, un zeme, lai mūs uzturētu un barotu. Vairāk par to tās nespēj mums dot.

Daudzi cilvēki avīzēs un žurnālos ik dienas lasa horoskopus, taisnodamies — mēs to darām tāpat vien, “joka pēc”. Daudziem cilvēkiem horoskopi iepatīkas, un viņi apgalvo, ka tie palīdz un ietekmē viņu dzīvi. Diemžēl tādējādi astroloģija atrod ceļu uz cilvēku sirdīm un kļūst par elku, kas nostājas patiesā Dieva vietā.

Apustuļu laikos kristieši sastapās ar līdzīgu problēmu, ka daudzi Radītāja vietā pielūdza un paļāvās uz radību. Toreiz paļāvās nevis uz sauli un zvaigznēm, bet gan “atrada patiku pazemīgā kalpošanā eņģeļiem” (Kol.2:18). Tādēļ apustulis viņiem mācīja, ka vienīgi Jēzus Kristus ir mūsu Kungs un Pestītājs — Viņa ziņā ir visa šī pasaule un cilvēku likteņi, un tādēļ ticībā ir jāturas pie Viņa un nevis pie eņģeļiem. Arī mums būtu labi no jauna atkārtot savu katehisma mācību un it īpaši pirmo un galveno bausli:

“Es esmu Dievs, tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā”. Kas tas ir? Mums būs Dievu pār visām lietam bīties, mīlēt un uz to vien cerēt.

Un kad mums kādreiz vaicā:”Kāda ir tava zīme?”, neteiksim šos dīvainos vārdus: “Es esmu auns”, vai kas cits, bet droši atbildēsim: “Mana zīme ir krusta zīme, ko devis man ir Dievs, lai man atgādinātu manu Pestītāju.”